Aizkrauklieti Lauri Malnaču 29. jūlijā Rīgā ordinēja par priesteri. Vakar Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Aizkraukles Romas katoļu baznīcā notika viņa pirmais dievkalpojums. Šī saruna būs par viņa izvēli kļūt par priesteri.
Aizkrauklieti Lauri Malnaču 29. jūlijā Rīgā ordinēja par priesteri. Vakar Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Aizkraukles Romas katoļu baznīcā notika viņa pirmais dievkalpojums. Šī saruna būs par viņa izvēli kļūt par priesteri.
Laura Malnača bērnība un skolas gadi pavadīti Aizkrauklē, tad mācības Rīgas katoļu ģimnāzijā un Garīgajā seminārā. Nu viņš ir priesteris, kura dzīves moto ir rindas no Svētā Jāņa evaņģēlija: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.”
Baznīcā atrod savu vietu
— Vai baznīcu apmeklējāt jau bērnībā?
— Pirmo reizi mani uz dievkalpojumu Kokneses katoļu baznīcā sešu, septiņu gadu vecumā aizveda vecmāmiņa. Toreiz baznīcā kalpoja prāvests Jānis Zviedrāns. Es pats neizvēlējos iet baznīcā, bet vecmāmiņa mani vienu mājās neatstāja, un tā es par šo svēto vietu un cilvēkiem tajā ieinteresējos. Tomēr mierīgi nosēdēt man bija diezgan grūti. Sākumā dziedāju baznīcas korī, tur pārsvarā bija vecākas kundzes.
Tad prāvests Zviedrāns mani pamācīja un uzaicināja kalpot viņam par ministrantu dievkalpojumos. Tas man iepatikās, kaut gan iemācīties visu pareizi darīt nebija viegli. Tā es katru svētdienu apmeklēju baznīcu jau pirmsskolas vecumā.
Draugi pazobojas
— Kad mācījāties skolā, jūs par iešanu baznīcā neizsmēja?
— Mācījos Aizkraukles 2. vidusskolā, skolotāji neko neteica, bet draugi nereti pazobojās. Tomēr man tas lielas problēmas nesagādāja. Vairākiem toreizējiem zobgaļiem man tagad nākas palīdzēt tieši ticības jomā, jo viņi mēģina sakārtot savu dzīvi. Man viņiem tagad jāstāsta par Dievu un jāpalīdz nokristīties vai salaulāties. Problēmas man radās vēlāk — ar mācībām.
Mācījos arī mūzikas skolā, taču man tur klājās grūti, jo trompete tomēr ir nopietns instruments. Taču tās zināšanas trompetes spēlē man noderēja, kad mācījos gan Katoļu ģimnāzijā, gan Garīgajā seminārā.
Kad biju tīņa vecumā, prāvestu Zviedrānu mūsu draudzē nomainīja priesteris Andris Blūms, kurš arī kļuva par manu autoritāti. Galvenokārt tāpēc, ka man ģimenē pietrūka tēva. Šajos priesteros es izjutu, kādam vīrietim jābūt sadzīvē. Sapratu arī, kādam dzīvē jābūt priesterim. Tad es varēju saviem draugiem, kuriem kaut kas neizdevās, pateikt — kā tev var veikties, ja tu lec tikai uz vienas kājas! Lai stingri stāvētu uz abām, jābūt stipriem arī garīgi. Nevar domāt tikai par mantu — jāatrod laiks Dievam un baznīcai.
Mācībās neveicas
— Teicāt, ka skolā jums nebija visai labas sekmes?
— Jau no 5. klases man vienmēr bija vasaras darbi. 9. klasē pirmajā pusgadā man piecos mācību priekšmetos bija nesekmīgas atzīmes. Ko darīt? Izlēmu pāriet uz vakara vidusskolu. Tur sekmes uzlabojās, un arī skolotāju attieksme pret mani bija pozitīva, jo viņi ar mani strādāja īpaši. Šo skolu beidzot, man bija tikai daži četrinieki.
Lai iegūtu vidējo izglītību, ar grūtībām iestājos Aizkraukles arodvidusskolā. Gribēju būt galdnieks, bet mani tur nepieņēma, tāpēc paliku apdares darbu strādnieku grupā. Tur mācījos gadu. Meistari bija saprotoši un man daudz ko iemācīja. Tas man noderēs visu dzīvi. Tagad protu remontēt telpas, un esmu to arī darījis. Prieks uzreiz redzēt sava darba augļus. Praksē strādāju galdniecībā, un arī tur gūtais man lieti noder.
Pēc tam kārtoju iestājeksāmenus Katoļu ģimnāzijā. Lai arī man vidējā atzīme bija “četri”, bet vajadzēja “seši”, pateicoties draudzes labajam raksturojumam, mani ģimnāzijā uzņēma. Arī tās prefekts Edgars Cakuls pret mani izturējās labvēlīgi, tomēr izvirzīja noteikumu, ka varēšu palikt skolā, ja pirmo pusgadu beigšu sekmīgi.
Ģimnāzijā viss notiek pēc dienas režīma, un tāpēc arī sekmes bija labas. Ne ģimnāzijas, ne semināra laikā ne reizi neesmu bijis kādā Rīgas klubā vai citā līdzīgā vietā, kaut gan Rīgā nodzīvoju desmit gadu.
Izvēlas dzīves mērķi
— Kad izlēmāt kļūt par priesteri?
— Katoļu ģimnāzijas 12. klasē. Domāju — mācīties Garīgajā seminārā vai Policijas akadēmijā. Tas bija 2000. gads — Baznīcas jubilejas gads, kad notika daudz garīgo aktivitāšu, arī daudz svētceļojumu. Gāju svētceļojumā uz Aglonu, tāpēc atteicos no brauciena uz jauniešu dienām Romā. Svētceļojumus esmu arī vadījis.
— Jūs neatbaidīja katoļu priesterim obligātais celibāts?
— Nepavisam. Celibāts ir Dieva dāvana. Jēzus dzīve ir spilgtākais celibāta piemērs. Jēzus mācekļu — tāpat. Tas ir liels dārgums, kuru daudzi šodien neciena. Ir jāatzīst, ka ne tikai priesteri dzīvo celibātā, bet arī daudzi citi cilvēki. Atšķirība ir tā, ka priesteri to izvēlas brīvprātīgi. Es apzinos, ka celibātā dzīvošu, pateicoties Dieva žēlastībai.
Manas attiecības ar Dievu ir interesantas, bet tajā pašā laikā ļoti vienkāršas, jo Dievs mani mīl tādu, kāds esmu. Man bija iespēja izvēlēties, un es viņam atbildu ar to pašu. Ja arī seminārā, kad gadu nemācījos, es būtu apprecējies un izveidojis ģimeni, to būtu darījis pilnīgā paļāvībā uz Dievu, un viņš būtu svētījis arī šo manu izvēli. Dievs teica — nē, tu man esi vairāk vajadzīgs, un nu viņš man šo iespēju dod — kalpot viņam. Dzīvoju mīlestībai un patiesībai, kura nāk no krusta, bet uzticību uzskatu par Dieva dāvanu.
