Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Nobela prēmijas laureātes, baltkrievu rakstnieces un Baltkrievijas opozīcijas pārstāves Svetlanas Aleksijevičas vēstures grāmatu “Pēdējie liecinieki. Bērni Otrajā pasaules karā”.
Savas grāmatas viņa būtībā ir noklausījusies, jo tie ir patiesi cilvēku stāsti. 100 bērnības atmiņas par Otro pasaules karu pierakstītas 20. gadsimta 80. gados, kad rakstniece aptvērusi — kara šausmas tieši un nepastarpināti pārdzīvojusī paaudze pamazām aiziet.
2013. gadā grāmata izdota bez padomju cenzūras “labojumiem”, un papildinātajā izdevumā lasāmie virsraksti runā paši par sevi: “Neatdod svešam tēvocim tēta uzvalku…”, “Kurš raudās, to nošausim…”. Karš bērnus pārsteidza Baltkrievijas pilsētās, laukos. Ir bērni, kuri uzauga partizānu vienībās. Viņu atmiņu zibšņi ir par zaudētajiem tuviniekiem, mājdzīvniekiem un rotaļlietām, par badu, nāvi vai darbu rūpnīcā. Bet kopā — par mīlestību pret dzīvi.
“Grāmatā stāsts pakļauts rakstnieka spalvai, taču tās ir lietas, kuras nāktos grūti izdomāt. Ko tādu var tikai piedzīvot,” žurnālists Viesturs Srūde.
“Aleksijeviča neļauj padomju vēsturei palikt uzrakstītai bez cilvēku balsīm — bez tiem, kas gājuši cauri kariem, katastrofām, badam, nabadzībai un politiskām represijām, ar ko ir pilns 20. gadsimts,” vēsta ‘‘The Guardian’’.
Svetlana Aleksijeviča 2015. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā “par viņas polifonisko rakstības stilu, kas kalpo par pieminekli mūslaiku ciešanām un drosmei”. Autore ir pirmā žurnāliste un pirmā no Baltkrievijas, kas saņem šo apbalvojumu.
Latviešu valodā līdz šim ir izdodas Aļeksijevičas grāmatas ‘‘Cinka zēni’’ (2014) un ‘‘Černobiļa. Lūgšana’’ (2013).
2020. gadā viņa bija viena no Baltkrievijas iedzīvotāju protesta pret Lukašenko režīmu līderēm, koordinācijas padomes prezidija locekle.
