“Dzīve man bijusi raiba un bagāta. Daudzi mani atceras, tātad tik slikta neesmu bijusi,” saka Skaidrīte Upmale no Bebriem.
“Dzīve man bijusi raiba un bagāta. Daudzi mani atceras, tātad tik slikta neesmu bijusi,” saka Skaidrīte Upmale no Bebriem. Teju pusgadsimtu nostrādājusi skolā, gandrīz vai katrs otrais pagasta iedzīvotājs viņu var saukt par savu skolotāju.
Šodien skolotāja svin astoņdesmit gadu jubileju. Dažas dienas pirms nozīmīgā notikuma tiekamies viņas “Dadzīšos”, savulaik pašu rokām celtajās mājās. “Katrs savās tēva mājās auguši, abi ar vīru gribējām savējo,” saka viņa.
Ar teicamnieces diplomu
Skaidrītes kundzes dzimtā puse ir Alūksne, tur viņas tēvam bija mājiņa un veikals. Pirms kara tēvs nopirka saimniecību Iršos un bērniem paziņoja: “Tagad mums būs sava māja, bērniem būs jāmācās strādāt!”. Skaidrīte bija vecākā šajā triju bērnu ģimenē. Viņa ne tikai strādāja, bet arī cītīgi mācījās — skolas gadi Iršos, Pļaviņās, tad Rīgā, paralēli vēl apgūta klavierspēle. Iršos nebija mūzikas skolotājas, un pēc vidusskolas beigšanas viņu uzaicināja sagatavot koncertprogrammu bērnu svētkiem pie Odzienas pils. Tie izdevās lieliski, un jaunietei piedāvāja darbu skolā, tāpēc viņa nolēma studēt Liepājā.
“Kaut pati maza un sīka, dūša man bija liela,” ar smaidu atceras jubilāre. “Gāju pie direktora un prasīju, vai divus augstskolas gadus nevaru vienā beigt. Man to atļāva, un drīz ieguvu augstskolas diplomu. Turklāt rāvos, lai saņemtu teicamnieces stipendiju. Studentes stipendijas pietika, lai samaksātu par ēdināšanu kopgaldā, bet ar teicamnieces stipendiju varēju iet uz tirgu, nopirkt sviestu, vēl šo to.”
Direktore pikojas
Centīgo jaunieti ātri ievēroja un pēc pirmā darba gada Iršos iecēla par Sausnējas skolas direktori. Bērnu vecāki grozīja galvu: “Tik jauna un sīka meitenīte, kas nu tur būs!”. Kad lielākie rakari pēc laiciņa mājās paziņoja, ka labāk ies malku cirst, ne uz skolu, vecāki bija apmierināti: “Ā, tātad piežmiegti gan!”.
Jaunā direktore daudz neatšķīrās no saviem audzēkņiem, kopā ar viņiem iesaistījās visur. “Man skolā bija istabiņa. Reiz ziemā pa logu redzu, ka pagalmā zēni ar meitenēm pikojas. Arī man gribas viņām palīdzēt. Pa durvīm nevaru iet, pamanīs, aši izlēcu pa klases logu un meiteņu barā iekšā. Mēs sniega kaujā uzvarējām, un tikai beigās zēni pamanīja: “Direktore, jūs arī?”” atceras Skaidrītes kundze.
“Citu nemeklēšu”
Apmēram pusgadsimtu Skaidrītes kundze veltījusi darbam skolā, 43 gadi nostrādāti Bebros. Šajā viņas dzīves posmā netrūkst raibu un interesantu lappušu. Strādāts pie dažādām varām, un saistībā ar to skolotāja atceras vienu otru absurdu situāciju: “Ievēroju, ka vienam puisim mājasdarbi izpildīti ļoti skaistā rokrakstā, bet klasē viņš raksta neglītāk. Reiz stundā zēns pie tāfeles paņem krītu kreisajā rokā, tad aši pārliek labajā. Ā, redz kas par lietu, tu esi kreilis! Tolaik taču kreiļu nedrīkstēja būt, un skolotājam bija stingri jāraugās, lai visi rakstītu ar labo roku.”.
“Negribu lielīties, taču ar bērniem sapratos labi,” saka skolotāja. “Nezinu, kā to panācu, bet neatceros, ka man kādreiz būtu asāk jārunā.” Skolotāja bija izslavēta ne vien audzēkņu vidū, arī vadība pamanīja, kā viņa strādā. Viņas vadītās stundas klausījušies arī pārstāvji no Maskavas un pēc Bebros pavadītās dienas teikuši: “Viņa strādā kā Nopelniem bagātā skolotāja. Kādi viņai ir apbalvojumi?”. “Nekādu, jo biju notiesātā sieva,” atbildi uz šo jautājumu Skaidrītes kundze zināja pati. Vīrs Atis piecus gadus pavadīja izsūtījumā Urālos, jo bija darbojies aizsargu organizācijā.
Kā viņi iepazinās? Izsūtījuma laikā kaimiņu puiša māte Skaidrītei lūgusi: “Uzraksti, meitiņ, Atim, viņš grib zināt, kā mums te Latvijā iet. Tev labāk iznāks.” Tā sākuši sarakstīties, un drīz vien vēstulēs Atis Skaidrītei solījis: “Kad atgriezīšos, citu nemeklēšu.” Viņš to pildīja. “Ļoti mīļi dzīvojām, daudziem pāriem kāzās par vedējiem bijām,” atklāj Skaidrītes kundze. Kopā pavadīti 38 gadi, nu jau deviņpadsmit gadu viņš ir aizsaulē.
Darbs sirdspriekam
“Smagi, bērniņ, ir palikt vienai, bet dzīvam ir jādzīvo,” saka sirmā kundze un stāsta, ka arī otrais vīrs viņai bija labs, bet kopš pagājušā rudens viņa atkal savos “Dadzīšos” ir viena. “Nē, tā gan nevar teikt, man ir meita Lauma, mazbērni un mazmazbērni, arī mani skolēni,” saka jubilāre. “Reizēm gan, kad pienāk klāt, man jājautā — kas tu esi? Tik lieli mani audzēkņi izauguši. Ja tā padomā, vai neesmu viena traka veča — man bija 72 gadi, kad aizgāju no darba skolā.” Pēdējos gados skolotāja Upmale mācīja tikai pirmklasniekus. Darbs grūts, ne katra skolotāja vēlas to uzņemties, bet Skaidrītes kundze ar prieku ik septembri atkal vēra tieši 1. klases durvis.
Viņas dzīvē allaž laika pieticis arī citiem sirdsdarbiem: vadīti sieviešu ansambļi Bebros, Iršos, Meņģelē, laba atpūta skolotājai bija rokdarbi. Adīti un tamborēti svīteri, zeķes, sedziņas — viss, kas ģimenei vajadzīgs, savulaik tapis pašas rokām.
Kā skolotāja jūtas, sagaidot nozīmīgo jubileju? “Kad vecās kaites neatgādina, ir labi,” apgalvo viņa.
