Atbildīgs darbs Rīgā un sava lauku saimniecība Bebros — šīs lietas Irisa Simanoviča apvieno jau daudzus gadus.
Atbildīgs darbs Rīgā un sava lauku saimniecība Bebros — šīs lietas Irisa Simanoviča apvieno jau daudzus gadus. Kad aicinu viņu uz sarunu, Irisas kundze paziņo: “Man nav ar ko lielīties, jo neesmu čaklāka par citiem, man vienkārši ir bijusi stipra “aizmugure”.” Kāda tā ir? Vēlāk viņa atklāj ne tikai to, bet arī vienu otru dzīves gudrību, kurā vērts ieklausīties.
Senču aicinājums
— Kāpēc jūs izlēmāt atgriezties laukos?
— Te staigājuši mani senči — tas arī bija vienīgais pamudinājums atgriezties Bebros. Cita iemesla nebija. Mēs tāpat kā agrāk varējām strādāt un darboties Rīgā, taču es allaž izjutu pienākumu pret seno savas dzimtas vietu. Māte un krustmāte mani atbalstīja, atdeva savu mājas daļu, trešo īpašuma daļu atpirku no brālēna. Atgriezos ar apziņu, ka šī ir manu senču un tātad arī mana vieta. Man ļoti patīk stāsts par manu ģimeni.
— Kāds tas ir?
— Saules kaujā piedalījās trīs brāļi, pēc izcelsmes prūši. Viņi bija spiesti pamest savu dzimto pusi un doties klejojumos, atkuļoties līdz Bebriem, kur viņi apmetās. Viens no brāļiem iekārtojās šajās mājās Brencēnu kalnā, te arī pirms apmēram piecsimt gadiem aizsākās Preisu dzimtas vēsture. Mana māte stāstīja, ka vectēvam bija tipiska jaunlatviešu ģimene, kuras atvases alka iegūt izglītību. Trīs no četriem brāļiem devās mācīties, viņi apguva jūrnieka, tirgotāja un mērnieka amatu, tikai mans vectēvs bija ar mieru palikt laukos, un tēvs viņam novēlēja mājas. Vectēvs uzcēla lielu kūti, riju, ap 1905. gadu sāka būvēt tagadējo dzīvojamo ēku. Tā celta pēc somu projekta un pirms simt gadiem bija lielākā un modernākā māja pagastā, bet vectēvs — lielākais zemes saimnieks. Vectēvs apprecējās, bet viņa ģimenē ilgi nebija bērnu. 1905. gada sacelšanās laikā kaimiņi bija lūguši atļaut noslēpt ieročus tikko uzbūvētajā pagrabā. Par to kāds nekavējoties paziņoja muižniekam. Kazaki vectēvu arestēja un nolēma sodīt nošaujot. Vecāmāte bija gājusi pie barona, bučojusi viņam kājas un izraudājusi vectēva dzīvību. Nāvessodu aizstāja ar piecdesmit pletnes sitieniem. Pēc šāda soda retais izdzīvoja. Vectēvam mugura bija kā sakapātas gaļas blāķis, vecāmāte viņu visu vasaru kopa un izārstēja. Vectēva ģimenē piedzima seši bērni, divas meitiņas gan agri nomira. Mana māte bija vidējā meita.
— Jūsu senči šīs mājas nekad nav atstājuši?
— Pirmā pasaules kara gados vectēvs ar ģimeni devās bēgļu gaitās, bet pēc tam atgriezās. Māte atceras, kā pirms kalna viņas tēvs balsī bija lūdzis Dievu, lai māja nebūtu nopostīta. To gan izlaupīja, bet ēka bija savā vietā. Vectēvs atrada pirms prombraukšanas noslēpto izkapti, iesēja to kātā un jau otrā rītā devās pļaut zāli. Jo dzīve taču ritēja tālāk!
Kad 1936. gadā notika tautas skaitīšana, vectēvam atkal bija viss — kuļmašīnas, plaujmašīnas, arkli, zirgi, vairāk nekā divdesmit govju. Tikpat, cik mums tagad. Nezinu, vai tā bija lēmis liktenis, taču no izsūtījuma sakritības dēļ vectēva ģimenei izdevās izsprukt. Otrā pasaules kara gados šajā mājā bija iekārtojušies vācieši. Kad ienāca krievi, vectēva ģimene visu pameta un atkal devās bēgļu gaitās. Vācijā vectēvs saslima ar plaušu karsoni un nomira, viņš tur arī apglabāts. Pusgadsimtu šajās mājās neviens no Preisu dzimtas nedzīvoja. Vecāmāte pēc kara gribēja atgriezties savās mājās, bet te dzīvoja citi.
Katram savs stūrītis
— Kad jūs atguvāt “Lejasbrencēnus”?
— Apmēram pirms 15 gadiem. “Lejasbrencēnos” ir vēl trīs dzīvokļi, vienā dzīvo arī kāda veca kundze, kura te ienāca kā jaunsaimniece nodalītajai zemei vēl tad, kad vecāmāte bija dzīva. Kad sākām dzīvot šajā mājā, citi uztraucās, vai nedzīsim veco sievieti ārā. Ja man nebūtu, kur palikt, tad kādam būtu jāaiziet, taču, ja man ir savs kaktiņš, tad citiem negrasos sliktu darīt, jo no tā man labāk nekļūs. Nevajag cilvēkus “dzīt stūrī”, nevajag viņiem darīt pāri — šo principu vienmēr esmu centusies ievērot.
— Nenobijāties no dzīves laukos?
— Es uzskatu, ka nav darba, ko cilvēks nespēj padarīt. Esmu augusi laukos Talsu pusē, tāpēc izpratne par darbiem bija, bet vīrs gan ir īsts pilsētnieks. Rīgā viņš pabeidza lauksaimnieku skolu, tā bija sagatavošanās dzīvei laukos. Tagad Arturs te ir saimnieks, un bez viņa rokām te nekas nenotiktu.
Viegli ir tikai raudāt
— Vai šobrīd laukos ir viegli saimniekot?
— Dzīvē viegli ir tikai raudāt pie stūra! Tikko kaut ko dari, viss ir grūti. Saimniekojot vienmēr esmu izmantojusi tās iespējas, ko zemniekiem kā atbalstu piedāvā valdība. Izstrādāju attīstības programmu, nopirkām lopus, otru traktoru. Projektus rakstīju pati, pamazām saimniecību esam attīstījuši. Nu mums ir 26 slaucamas govis, divdesmit jaunlopu. Taču es uzskatu, ka man nav ar ko lielīties, jo man allaž ir bijusi sava “aizmugure” — pietiekami laba alga, lai ar to varētu nosegt lauku saimniecības zaudējumus. Man nav bijis naudas, lai te varētu uzcelt pili, bet man ir bijis tik daudz, lai šo māju visu laiku varētu stutēt kopā. Es neesmu bijusi čaklāka par citiem. Noteikti nē! Vienkārši esmu bijusi stute šai saimniecībai, lai tā var attīstīties. Esam ar vīru pārrunājuši, ka nopelnīto naudu mierīgi varējām tērēt izklaidēs, ceļojumos, braukt ar ļoti labām mašīnām, taču mēs izvēlējāmies citu virzienu — atjaunot un attīstīt savu saimniecību. Pēdējos trīs četrus gadus man te nauda vairs nav jāieliek, jo saimniecība nu uztur pati sevi. Protams, mums ir ņemti kredīti, jo vajadzīga arvien jaunāka un modernāka tehnika, slaukšanas iekārtas, jāsaimnieko taču ar mūsdienu metodēm, bet no zila gaisa jau nekas nekrīt.
Nauda gudrajiem
— Eiropas Savienības atbalsts, jūsuprāt, zemniekiem ir liels atspaids?
— Kaut kāds kapitāls attīstībai tas noteikti ir. Tas skan nežēlīgi, bet Eiropas nauda domāta tikai gudriem zemniekiem. Vajadzīgas zināšanas, lai spētu naudu likt lietā. Jābūt informētam, un es tāda biju, jo allaž sekoju līdzi visiem notikumiem un zināju, kur ko meklēt un darīt. Izpētīju projektus, rakstīju tos un iedomājos — man taču apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kuriem šis atbalsts noderētu. Parunājāmies ar kaimiņu, izstrādāju arī viņam projektu, un naudiņu piešķīra. Tad piedāvāju vēl kādam kaimiņam, izstāstīju par šīm iespējām piensaimnieku sapulcē un piedāvāju palīdzēt projektus uzrakstīt. Esmu izstrādājusi ap 30 projektu, un ļoti priecājos, ka tik daudzi saņēmuši naudiņu un var attīstīt savas saimniecības. Esmu gandarīta, ka citiem veicas.
— Tas skan kaut kā latvietim netipiski…
— Ciest nevaru teicienu, ka latviešiem skauž citu labklājība! Apziņu, ka latvieši ir vāja, pelēka un skaudīga zemnieku tauta, mums iedzinušas citas varas. Tās ir absolūtas muļķības! Latvieši nav ne skaudīgi, ne pelēki, ne ļauni. Es kaimiņam vēlu tikai labu — pat tad, kad viņš nāk ar mani kašķēties. Ja kaimiņam ies slikti, man nebūs labāk. Ja viņam veiksies, viņš būs labs arī pret mani. Skatos, kā cilvēks cīnās, un saku: tu esi malacis! Jo daudz ir tādu, kuri lūdz, lai iedod, bet paši strādāt negrib. Tos, kas dara, esmu gatava atbalstīt ar padomu, ar visu, ko pati zinu un protu.
— Saimniekojot jūtat arī senču svētību?
— Varbūt tas izklausīsies pārspīlēti, bet visus šos gadus sapņos pie mana vīra nāk vectēvs un saka, kas jādara. Kad mums vajadzēja izvēlēties, kurš te paliks saimniekot, vīrs pameta darbu radiorūpnīcā un pārcēlās saimniekot “Lejasbrencēnos”. Pirms gada uzrakstīju dāvinājuma līgumu un visu īpašumu atdevu vīram, tad teicu: “Vecīt, mans vectēvs jau vismaz desmit gadu zināja, ka tu te esi īstais saimnieks!”.
Auklēšanās bendē cilvēkus
— Jūs joprojām darba nedēļu pavadāt Rīgā. Kā spējat visu savienot?
— Darbs Mājokļu aģentūrā prasa ļoti daudz, un, godīgi sakot, darbā aizmirstu visas savas lauku rūpes. Risinām mājokļu apsaimniekošanas jautājumus visā Latvijā, un tie patlaban ir ļoti aktuāli. Braucam turp, kur ir problēmas un kur tās grib risināt. Citur piecieš tā, kā ir, un tur mūs negrib redzēt.
— Kāda esat direktore?
— Esmu diezgan neganta, mani kā jau Lauvu nedrīkst kaitināt. Uzskatu, ka ikvienam jāveic savi pienākumi un auklēšanās cilvēkus tikai bendē. Kolēģiem saku: jūs drīkstat man runāt pretī, es uzklausīšu visus, jo šādu demokrātijas formu es pieņemu. Kādreiz man bija grūti uzklausīt to cilvēku, kuri man nepatīk, viedokli. Tagad esmu to iemācījusies, jo viņiem ir sava taisnība, kaut arī pretēja tavējai. Cienu tos cilvēkus, kuri bez problēmām atzīst savas kļūdas, jo to spēj tikai gudrie. Vispār jau gan Rīgā, gan Bebros man apkārt ir jauki cilvēki. Ja tomēr ar kādu nedaudz pakašķējamies, aši atkal salīgstam.
“Gribētos, lai būtu… “
— Kā jūs atpūšaties?
— Pēdējos desmit gadus abi ar vīru atvaļinājumu izmantojam ziemā, kad laukos nav daudz darba, tad braucam atpūsties. Esam bijuši Meksikā, Taizemē, daudz kur citur. Taču ceļošana ir dārgs prieks, arī saimniecību ilgi nevar atstāt. Mums ir veicies, jo ir krietni palīgi — Viktors un Edgars, kuri pieskata saimniecību un tiek ar visu galā.
— Jums ir kāds sapnis vai iecere?
— Manai paaudzei laukos viens no smagākajiem jautājumiem ir — vai kādam pēc mums šī māja, saimniecība būs vajadzīga? Gribētos, lai būtu… Mūsu bērni ir pilsētnieki, Rīgā auguši un skolā gājuši. Dēla profesija nav saistīta ar laukiem, un viņš labi jūtas savā vidē. Meita vairākus gadus strādāja Zemkopības ministrijas Ārējās integrācijas departamentā, integrēja mūs Eiropā, un beigās pati tur ieintegrējās. Viņa apprecējās ar ungāru, man ir ļoti jauks znots Tamašs. Trīs gadus viņi abi strādāja Briselē, Eiropas Komisijā. Kristīnei ir divi bērni, un viņas ģimene dzīvo pašu celtā mājā Ungārijā. Meita gribētu saglabāt saikni ar šo vietu, bet viņas ģimene ir tālu. Mazdēls Ričards, kuram ir septiņi gadi, reiz teica: “Kad es izaugšu liels, mācīšos, kā ārstēt gotiņas.” Man par to prieks, un es ceru, ka tā bija pirmā profesionālā dziņa.
* * *
Kad pošos prom, Irisas kundze paņem maizes klaipiņu un dodas uz kūti. “Apčubināt gotiņas,” viņa saka. “Man tas patīk, jo esmu lauku meitene.”
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Irisa Simanoviča.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1947. gada
15. augusts, Ventspils.
IZGLĪTĪBA: Politehniskajā institūtā 1980. gadā ieguvusi radioinženieres diplomu; 2000. gadā beigusi Latvijas Universitāti, iegūstot sociālo zinātņu maģistres grādu.
NODARBOŠANĀS: valsts aģentūras “Mājokļu aģentūra” Mājokļu apsaimniekošanas departamenta direktore.
ĢIMENE: vīrs Arturs Kārlis — saimnieko Bebru pagasta “Lejasbrencēnos”, bērni — Kristīne (36) un Arnis (34), trīs mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: lauki.
