Manuprāt, pasaules gala svētku sagatavošana man būtu daudz mierīgāka nekā Ziemassvētku un Jaungada svinēšana. Man tik daudz ko gribas, bet čiks vien iznāk. Vēl nav apēsti vecie krājumi, kā jauni svētki jau klāt. Ej nu vienmēr izdomā, ko ģērbt mugurā, kā izklaidēties, kā klāt galdu, ko aicināt ciemos. Es jau skatos un lasu visādas pamācības, cenšos ievērot senču tradīcijas, ievijot tajās arī pa mūsdienu akcentam, bet vai tad mani kāds saprot? Ziemassvētkos pat — ticējumos rakstīts, ka jāklausās pie kaimiņu durvīm, ko šie runā, ja pirmo dzird vārdu “jā”, labi ies. Lai varētu izmēģināt vairāk ticējumu, sāku rīkoties jau dienu pirms Ziemassvētkiem. Tikko biju pielikusi ausi pie durvīm, tā kaimiņš pārradās no darba un ieraudzīja mani. Tagad viņš mani uzskata par spiedzi. Es taču viņam nevaru ieskaidrot, ka gribēju tikai ielūkoties nākotnē, ne viņa privātajā dzīvē.
Ticējuma ietekmē Ziemassvētku dienā saslaucīju gružus, izbēru kaimiņu dārzā un kā muļķe stundu stāvēju uz vienas kājas, gaidot zvanu skaņas vai suņu rejas. Ne kāds zvanīja, ne rēja, tā arī nezinu, kam nākamgad jāgatavojas — bērēm vai kāzām. Nav man īstas skaidrības, kur sagaidīt Jauno gadu. Kā glābiņš šķita tests internetā: to aizpildot, varēja uzzināt, kur vislabāk sagaidīt gadumiju. Aizpildīju. Saskaņā ar testa rezultātiem man jābrauc uz Jelgavu. Bet es tur nevienu nepazīstu! Turklāt zināms, ka būšot ļoti auksts.
Laikam tomēr nevienam neticēšu — ne senču, ne mūsdienu gudrībām. Darīšu pati, kā gribēšu. Palikšu mājās un skatīšos televīzijas svētku programmu. Jo Jaunais gads tik un tā atnāks. ◆
