— Dzīvē gadījies palīdzēt daudziem cilvēkiem, to vienmēr esmu darījusi ar prieku, bet ir tik neierasti lūgt palīdzību pašai. Diemžēl nekad neko nevar paredzēt. Brīvdienās ar paziņu biju aizgājusi pastaigāties. Taču pusceļā man uznāca vājums — zuda spēki, aizmiglojās skats.
Zvanīju kaimiņam, lai atbrauc pretī, diemžēl viņš bija izbraucis. Sapratu, ka mājās saviem spēkiem netikšu. Paziņa aizskrēja līdz tuvējai mājai, kuras pagalmā bija vairākas mašīnas, lūgt palīdzību. Diemžēl uzrunātais, strupi atteicis “Nevaru palīdzēt!”, pagrieza muguru. Tieši tobrīd no netālu esošajām vecajām kolhoza garāžām izbrauca automašīna, kurā sēdēja vīrietis iesirmiem deniņiem un meitene ar sunīti. Pa gabalu mājot, centāmies automašīnu apturēt. Uzklausījuši lūgumu palīdzēt, viņi mainīja braukšanas virzienu. Diemžēl apjukumā aizmirsu autovadītājam pajautāt vārdu, taču zinu, ka viņš ir koknesietis. Paldies viņam!
