Līdz šim laikraksta “Staburags” lappusē “Mūsu mājas” rakstījām par skaistiem un neparastiem košumdārziem. Taču dārzs var būt arī kā koktēlniecības izstāžu zāle — par to var pārliecināties tepat kaimiņos — Vecumnieku novada “Jūrās”.
Gan Jēzus,
gan tauriņš
Kad viesojāmies Jura Audzijoņa mājās “Jūras”, bija uzsnidzis šīgada pirmais sniegs. Jau krēsloja, un saimnieks riksīšiem vien veda mūs no viena objekta pie otra. Tobrīd atcerējos teicienu, ka šajā pasaulē godīgi sadalīts ir tikai laiks — diennaktī mums katram dotas 24 stundas. Juris Audzijonis tās ziedo saviem darbiem. Ne skolojies augstās skolās, ne mācījies pie lieliem māksliniekiem, viņš kokā atveidojis Jēzu, Dievmāti Mariju, uzcēlis kapelu, meditācijas lapenītes. Dārzā ir arī laicīgas skulptūras — pie vārtiem izstiepies “dus” krokodils, pie sētas — ragaina pastkaste, dārza stūrī apmeties milzu tauriņš, ir arī dzirnavas — tā ir tikai neliela daļa no amatnieka un koktēlnieka darinājumiem.
Māju būvē pats
Audzijoņa kungs ir lietuvietis. Piecu gadu vecumā ar māti ieradies Latvijā dzīvot pastāvīgi. Vecumniekos mīt jau trīsdesmit gadu. Tagad viņš ir pensionārs, bet agrāk strādājis par kurinātāju vietējā pansionātā “Atvasara”. Saimnieks pats savām rokām pirms vairāk nekā 20 gadiem uzbūvējis māju. Tās projektu nolūkojis Biržos. Viņš smej, ka vīriem vajag noskatīt tādu sievu kā viņš — saimnieks mūrējis māju, bet ķieģeļus pienesusi sieva. Tā kā mājai viņš izvēlējies uzkalniņu šosejas malā, dodoties no Skaistkalnes Rīgas virzienā vai otrādi, ekskursanti allaž ievēro grezno ieeju “Jūru” pagalmā un dārzu ar koka tēliem.
Pirmā —
Dievmāte
Koktēlnieka talantu sevī Juris atklājis pavisam neierastā veidā. Tas noticis pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Reiz pārdzīvojis klīnisko nāvi, un pār viņu kā zeltaina gaisma nākusi apskaidrība. Tādu svētlaimi, kādu tobrīd izjutis, viņš vairs nav piedzīvojis. Pēc tam nekādas slimības un kaites Juri vairs nav piemeklējušas. Pirms tam ar ticības lietām pārāk neaizrāvies, bet kopš tās reizes uzskatus mainījis. Jurim šķiet, ka viņu glābuši kādi augstāki spēki, un pateicībā par to viņš par savu misiju uzskata radīt kaut ko skaistu cilvēkiem par prieku.
Juris Audzijonis izstāstījis pansionāta galvenajam ārstam brīnišķīgo piedzīvojumu un lūdzis atļauju izveidot no oša bluķiem kādu tēlu pateicībā par viņa dzīvības glābšanu. Ārsts neiebildis, un pusgada laikā tapusi pirmā skulptūra — Svētā Dievmāte. Darba procesā izmantoti parasti namdara darbarīki — cirvis, kalts, ēvele un smilšpapīrs. Paraugam viņš izvēlējies kādu svētbildi no Aglonas baznīcas. Vēlāk viņš izveidojis arī apmēram divus metrus augsto Jēzus tēlu, tas tapa gada laikā. Skulptūra darināta no viena gabala, tikai krusta šķērslis un Pestītāja rokas piestiprinātas atsevišķi.
Viss
iesvētīts
“Jūrās” vēl ir arī eklektikas stila būves, kurās apmeklētāji var ieiet un atpūsties. Šo dārzu iecienījuši arī jaunlaulātie cerībā saņemt svētību, jo gan kokā cirstie tēli, gan kapela ir iesvētīti. Pateicībā par jauko ekskursiju daudzi tūristi te piemiņai atstāj krūzītes ar vietu nosaukumiem un citus suvenīrus. Saimnieks rāda gleznu, kura atceļojusi pat no Austrālijas. Īpaši viņš lepojas ar stendu, kur izliktas viņa viesu fotogrāfijas. Iespējams, drīz fotogalerijai pievienos arī Kokneses folkloras kopas “Urgas” kolektīva foto, jo saimnieks, jautro un dziedošo viesu iejūsmināts, nebeidza vien darboties ar fotoaparātu.
Par to, ka Vecumnieku saimnieka dārzs skatītājus nav atstājis vienaldzīgus, liecina neskaitāmi atzinības raksti. Tie ir piešķirti “Par tūrisma veicināšanu”, “Neparastību sakoptā zemnieku saimniecībā”, “dievbijīgu pasakainību miniatūrceltniecībā”… Tie gan ir par acīm tveramām lietām, bet, manuprāt, dārza lielākā vērtība ir paša saimnieka atklāsme, kurā viņš dalās ar saviem viesiem: mantiskās lietas ir niecīgas pretstatā garīgajām, un dzīvē vajag ievērot divus baušļus — mīlēt un piedot, tad visām nebūšanām viegli tikt pāri.
