Nesen satiku paziņu, ar kuru nebijām tikušies vismaz desmit gadu. Viņam ir nedaudz pāri trīsdesmit, pietiekami labi situēts un visnotaļ interesants cilvēks. Tomēr, jau skolas laikā viņš vienmēr teica, ka negribēs bērnus. Sarunas laikā neviļus skārām arī šo tēmu.
— Jā, es biju precējies, un man ir bērns. Laikā, kad mums piedzima bērns, es mājas sāku uztvert kā darba vietu, nevis kā miera ostu pēc darbdienas. Tas bija apgrūtinoši gan man, gan sievai. Mūsu attiecības bija labas, bet viss mainījās, kad piedzima mazais – to es varēju izturēt kādu gadu. Tad man tas viss sāka “piegriezties”, jo zuda pārliecība, ka no šī bērna un no attiecībām kopumā vispār kaut kas labs var iznākt. Protams, par izveidojušos situāciju nebiju atbildīgs viens, abos bija vaina. Rezultātā es pieņēmu lēmumu aiziet un dzīvot viens, jo bērna klātbūtnē es jutos kā izspiests citrons, viņš traucēja man dzīvot, traucēja visam, ko darīju līdz šim.
Par bērniem man nav nekādas intereses, īpaši par zīdaiņiem. Ja ar bērnu var parunāt, man nekas nav pretī. Bet nekad neesmu sapratis, ko cilvēki saskata pirmajā zobā, pirmajās nevienam nesaprotamajās skaņās, ko viņš vervelē vai pirmajos soļos. Ar to taču beidzas brīdis, kad bērnu var atrast tajā pašā vietā, kur viņš nolikts.
Zinu, ka viņa drīz pēc šķiršanās sastapa savu īsto cilvēku, kurš gribēja būt tēvs bērnam, tagad viņiem jau ir arī savs bērns. Tā ka viss beidzies labi un es, aiziedams no viņiem, esmu rīkojies pareizi. Es viņus nesatieku, tagad mums katram ir sava dzīve. Tā tiešām ir labāk, jo nav jāmokās ne man, ne līdzcilvēkiem.
Pašlaik es dzīvoju viens un nedomāju kaut ko mainīt. Melot, ka mīlu bērnu, kuru patiesībā nemīlu, būtu muļķīgi. Bērnam tāds tēvs, kuram bērni neinteresē, nav vajadzīgs. Ko es viņam varētu dot? Katru vakaru neapmierinātu seju, strīdus ar viņa māti par to, ka viņa par maz laiku velta man. Varbūt tas izklausās skarbi, un kāds var teikt, ka esmu cilvēks bez sirds, bet esmu pārliecināts: attiecībās jābūt godīgam un labāk skarba patiesība nekā saldi meli.
Manuprāt, lai bērnus radītu, ir jābūt pārliecinātam, ka varēsi viņiem veltīt pietiekami daudz laika, dot viņiem kādu daļu no sevis. Es to nevaru, man ir savs bizness, turklāt darba kļūst arvien vairāk. Šodienas realitāte ir tāda, ka vecāki no darba pārvelkas mājās tikai vakarā un noteikumu, ka daļu no sevis veltīs bērnam, neizpilda. Liela daļa vecāku vienkārši melo sev un citiem.
Varu teikt — man pat viena bērna bija par daudz. Bez bērna dzīvot ir vieglāk. Var jau būt, ka pie miršanas gultas nebūs neviena, kas ūdenskrūzi pienes, bet par to pašlaik nedomāju, un kas to zina cik mums katram vēl atlicis.
Man tagad pieder visa pasaule. Man ir mašīna un mikroviļņu krāsns, es pērku pusfabrikātus un badā neesmu nomiris. Attiecības man tagad ir dažādas, es tām vienkārši ļaujos. Es arī nesapņoju par kaut kādām ideālām attiecībām. Priekš kam? Man pietiek ar sevi.
Var jau man pārmest — kam tad bērns vispār bija vajadzīgs? Tas nebija plānoti. Mīts par to, ka, ieraugot bērnu attieksme pret viņu mainās ir diezgan maldīgs. Es vēlreiz pārliecinājos, ka tas nedarbojas. Tagad mans bērns ar “jauno” tēti noteikti ir laimīgāks. Tā ka sirdsapziņa man ir tīra. Un lai piedod man skauģi — es patiešām esmu apmierināts ar dzīvi.
