Koknesiete Zane Kagaine ar savu vīru rīdzinieku Rinaldu Kagaini dodas pašu izdomātos un izplānotos ceļojumos. Nesen sociālajos tīklos viņi bija ielikuši pasakaini skaistas fotogrāfijas ar Zanes rakstītu piebildi: “Cik nav dzirdēts, ka Poliju izmanto tikai kā tranzīta valsti un tur nav absolūti, ko darīt un skatīties, kā arī tā ir pēdējā vieta uz pasaules, uz kurieni aizbraukt. Nolēmām pārbaudīt šo patiesību, aizbraucot uz Gdaņsku.” Intervija ar Zani un Rinaldu par Gdaņsku un citiem ceļojumiem patiešām iedvesmo pašam uzņemties sava ceļojuma plānošanu, nevis doties pa tūrismu firmu piedāvātajiem klasiskajiem maršrutiem.
Kā sarunas noslēgumā atzīst Rinalds — lai tas izdotos, nepieciešama sieva, kurai patīk visu plānot. Un viņam pašam, protams, jāprot tam ļauties!
(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 3. augusta numurā.)
Jāaiziet uz teātri un stadionu
— Kādi ir jūsu spilgtākie Gdaņskas iespaidi?
Zane: Pati vecpilsēta, arī baznīcas, kuru torņos var uzkāpt. Vispār, lai sajustu īstu Gdaņskas dvēseli, tā vienkārši jāizstaigā. Krustām un šķērsām jāizložņā visas vecpilsētas ieliņas un jāiegriežas dažādās maziņās bodītēs.
Rinalds: Varbūt izklausīsies smieklīgi, bet es noteikti ieteiktu arī citiem aiziet uz teātri.
Zane: Jā, mēs apmeklējām Gdaņskas Šekspīra teātri. Biļetes jau biju iepriekš pasūtījusi internetā, un tās nebija dārgas — ja nemaldos, 20 eiro par divām biļetēm.
Rinalds: Sākumā priecājāmies, ka izrāde piemērota ārzemniekiem — būs titri angļu valodā, bet izrādījās, ka tie titri bija ļoti vispārīgi — lai tu apmēram nojaustu, par ko ir runa.
Zane: Bet mēs bijām gudri, jo pirms tam speciāli noskatījāmies filmu “Šekspīrs iemīlējies”, tāpēc bija vieglāk. Pati izrāde bija ļoti neparasta, bez īpašām dekorācijām, bet ar interesantiem skatuviskajiem risinājumiem.
— Ko vēl apskatījāt Polijā?
Zane: Turpceļā izmetām nelielu līkumiņu un apskatījām vecos dzelzceļa tiltus Stančikos. Netālu no Gdaņskas ir kūrortpilsēta Sopota — tur bija neiedomājami daudz cilvēku. Kaut kas līdzīgs Jūrmalai Latvijā, tikai vēl vairāk tautas. Pagriezies pa labi — jāmaksā, pagriezies pa kreisi — jāmaksā. Par ieeju visur jāmaksā, autostāvvieta — 15 eiro, divi eiro bija jāmaksā pat tad, ja gribi pastaigāties pa molu!
Turpat Gdaņskā noteikti ieteiktu arī apmeklēt futbola stadionu. Mums Latvijā tāda mēroga stadiona nav, un, ja būtu, es gan jau speciāli uz to nebrauktu, bet te bija lieliski, ka stadionā iespējamas dažādas atrakcijas — peintbols, kartings, evakuācijas telpa, iespēja ar tādu kā kabeli pārlaisties pāri stadionam un pat lēkt ar gumiju!
Rinalds: Jā, tajā stadionā mierīgi varētu visu dienu pavadīt, tur droši var braukt arī lielākā kompānijā.
Iegāza navigācijas lietotne “Waze”
— Ko Polijā vajadzētu pagaršot?
Zane: Noteikti jānobauda poļu pelmeņi — tā sauktie “pirogi”. Tiem ir neskaitāmu veidu pildījumi — līdzīgi kā suši var izvēlēties ļoti dažādus. Mēs ēdām ar zosi un mežacūku. Un vēl saldie pončiki. Sākumā nopirkām tādus trīs, aplietus ar šokolādi, un nešķita, ka tas būs kaut kas ļoti īpašs, bet, kad iekodies, saproti, ka tur ir burvīgs šokolādes pildījums. Kā “Nutella”! Vietējos alkoholiskos dzērienus — ne degvīnu, ne alu — gan nepagaršojām.
— Ceļojums jums ir bijis lielisks, bet vai ir arī kāda “garoziņa”?
Rinalds: Mana “garoziņa” noteikti ir tā, ka mašīnai pa ceļam vienu miglas lukturi izsitu un arī mašīnas pārsegu saskrāpēja akmens… Citu “garoziņu” man nav!
Zane: Tik garā ceļā jārēķinās, ka ar mašīnu kaut kas var atgadīties.
— Ko jūs ieteiktu tiem, kas plāno doties uz Poliju?
Rinalds: Es uzreiz varu ieteikt, ko NEVAJAG darīt Polijā. Nevajag izmantot navigācijas aplikāciju “Waze”! Tās dēļ vairākas stundas braucām pa šauriem zemes ceļiem, līdz nonācām līdz milzīgam žogam un sapratām, ka tā ir robežas teritorija. Bet “Waze” tik saka — brauc uz priekšu!
Zane: Pilnīgi šķērsām var aizbraukt — mūs tā aplikācija visu laiku gribēja vest tikai cauri Krievijai un pat Kauņā aplikācija mums vēl joprojām lika, lai braucam atpakaļ uz Krieviju! Tad mūs glāba “Google Maps” — tai varējām uzticēties. Tā nu sanāca, ka 13 stundas braucām uz Gdaņsku, bet 9,5 — atpakaļ.
Ceļojumi atnāk paši
— Kādos ceļojumos vēl kopīgi esat devušies?
Zane: Mūsu tops ir Sicīlija, Itālija, Norvēģija.
Rinalds: Sicīlija un Itālija bija mūsu kāzu ceļojuma galamērķis, Norvēģijā patika fjordi, bet Oslo gan es neteiktu, ka man patika.
— Kāpēc kāzu ceļojumam izvēlējāties tieši Sicīliju?
Rinalds: Sākumā bija pavisam vienkārši — es “Google” meklētājā ierakstīju: “Kur aizbraukt septembrī un oktobrī?” Parādījās Grieķija, Malta, Sicīlija. Grieķija kaut kā šķita banāli, Maltā esmu bijis darba darīšanās, tāpēc negribējās uz turieni, tā nu palika Sicīlija.
Zane: Priekšnoteikums bija — lai tur būtu kalni. Un Sicīlijā ir pat Etnas vulkāns.
Rinalds: Lai arī mums sākumā nav tāda konkrēta mērķa, tie ceļojumi kaut kā atnāk paši, izkristalizējas laika gaitā. Ar kāzām arī tā bija — sākām domāt, laicīgi plānot, kaut kas mainījās, radās jaunas idejas, kamēr viss nostājas savās vietās. (Turpmāk vēl.)
