“Man klintsakmeni neveļat,
Man pieminekli neceļat:
No latvju dainām tas jau celts,
Un nerūsēs šis tautas zelts.”
Tā kādreiz rakstīja mūsu sirmais dainu tēvs Krišjānis Barons. Bet vienmēr ir cilvēki, kas apliecina šo domu — cilvēka nemirstības piemineklis ir viņa dzīve un darbs.
Sirdi sasildīja ciemošanās pie Iršu pagasta “Akmeņsalu” saimniekiem Līgas un Artūra Jaunmaizēm.
Mūsu pašreizējā pensionāru padome enerģiski rīko pasākumus vecļaužu iepriecināšanai: nesen bijām skaistā ekskursijā Rundāles pilī, augusta sākumā ciemojāmies pie savējiem “Akmeņsalās” — tur ir, ko redzēt un par ko padomāt! Desmit gadu laikā vecais saimnieks, kuram nupat apritēja 93 gadi, ar vienkāršiem darbarīkiem — lāpstu, ķerru, grābekli — spējis izveidot brīnišķīgu dārzu uz liela meliorācijas laikā sastumta zemes kalna.
Loku lokiem it kā pa spirāli virzāmies no kalna pakājes uz augšu, jūsmojot par brīnumskaisto puķu daudzveidību: tur zied rozes un lilijas, gladiolas un flokši, un vēl daudz dažādu mums gan zināmu, gan nezināmu zied-augu. Praktiskām vajadzībām raženi zaļo tomātu stādi, zemeņu puduri, avenāji, ērkšķogu, upeņu, jāņogu krūmi, plūmju koki, pīlādži un vēl, un vēl — vārdu sakot, lieliska gan kultūraugu, gan savvaļas augu kolekcija.
Man šķiet apbrīnojams ne vien sirmā vīra darbaspars, bet arī izdoma — mākslinieciskais iekārtojums. Kalna galā spēcīgs kuplo jauns ozols, it kā simbolizējot paša saimnieka neizsīkstošo dzīvotgribu.
“Akmeņsalu” vecie saimnieki izaudzinājuši četrus krietnus, darbīgus bērnus, kuru ģimenes sakuplojušas ar lielu mazbērnu un nu jau arī mazmazbērnu pulku. Un, galvenais, vecāki pratuši viņus audzināt darbā un darbam. Abi dēli, kuriem savas saimniecības, un mazdēli palīdz vectēvam viņa vaļaspriekā, atvedot dārzam mēslojumu un ūdeni laistīšanai sausā laikā. Vecmāmiņa Līga, kurai slimo kāju dēļ grūti aiziet uz ziedošo kalnu, rosās pa māju, aprūpēdama istabas, gādādama saimei maltītes un pieskatīdama kārtējos audzināmos mazmazbērnus.
“Akmeņsalās” tagad saimnieko jaunākā meita Ligita ar saviem jaunākajiem bērniem. Ar elektrisko ganu iežogotajos zaļajos atāla laukos ganās neliels slaucamo govju bars, citā aplokā — kazu pulciņš. Ligita un viņas pieaugušie bērni strādā arī algotu darbu. Viņa stāsta, ka, ģimenei atnākot dzīvot uz “Akmeņsalām” vēl sovhoza laikā (1978. gadā), te bijusi stipri nolaista veclaiku sēta, kurā ilgu laiku mitināti zirgi. Kad šī ferma likvidēta, viņu sakuplojusī ģimene, meklējot dzīvesvietu un darbu tuvāk Iršu centram, izvēlējušies “Akmeņsalas”, ko tolaik greznojuši vienīgi lieli veco ozolu, ošu, liepu vainagi. Pēc lieliem tīrīšanas darbiem sākusies ābeļdārza stādīšana pie mājas. Tagad tas saaudzis ražens un ieskauj plašo zaļo pagalmu — sētsvidu, kur bērniem skraidīt un spēlēties.
Mēs, ciemiņi, priecādamies par mīļo uzņemšanu, pie lielā saimes galda “Akmeņsalu” pagalmā dziedājām. Pēc dziesmas “Tik un tā” man blakus sēdošā Līga teica, ka cilvēkam nav mīļākas zemes par savas tautas Dzimteni un tā ir ikviena cilvēka īstais spēka avots — viņa to nespētu atstāt.
Kaut mēs visi šo atziņu ņemtu vērā!
