Redzot Trīnes rosīšanos pagalmā, Jūle, ziņkārības dzīta, devās apciemot draudzeni. “Tu veselu mūžību neiznāci no mājas. Kāpēc tagad tāda šikerēšanās? Varbūt gaidi preciniekus, ka tā uzkop sētu?” viltīgas lapsas balsī jautāja Jūle. “Tagad pensionāru precības ir topā.”
“Baidies grēka tā runāt! Neesmu mūsdienīga, negribu, lai mans vecītis no mākoņiem man blakus redzētu kādu untumainu kraķi. Drīz lepnā limuzīnā pagalmā iebrauks pastnieks, tāpēc tam jābūt sakoptam,” noteica Trīne.
“Tev kāds teica par limuzīnu vai pati nosapņoji? Kas pastniekam tādu dos? Kā braucis, tā arī brauks ar velosipēdu,” bija kategoriska Jūle.
“Kāpēc tad divkāršos maksu par pensijas piegādi, ja nekas nemainīsies? Cik man pie nabadzības pabalsta pieliks, tik ar otru roku atņems. Kāpēc tāda ākstīšanās?” sašuta Trīne.
“Redzi, ja valdība atbalsta, arī uz nabadzīgu un slimu pensionāru rēķina kāds var taisīt biznesu. Tur, kur izkūp miljoni, vainīgo nemēdz būt, redzams, ir, ko dalīt. Politiķiem, tēlojot līdzjūtību un sapratni, ir iespēja uz lētticīgo ļautiņu rēķina krāt politisko kapitālu, čivināt, ka kādām pensionāru grupām būs pāris eiriku atlaide,” sprieda Jūle.
“Tā ir kārtējā veco ļaužu šķelšana un tracināšana. Kur te vienotības pazīmes?” jautāja Trīne.
“Naivā vientiesība! Tas ir vajadzīgs, lai mēs savstarpēji kašķētos. Tad var novērst uzmanību no lielākām nebūšanām. Bet pastnieku pie limuzīna stūres nesagaidīsi,” noteica Jūle.
