Sunākstieti Skaidrīti Kancāni ziedoši ceriņi un staltās kastaņu sveces šovasar sveic jau četrdesmito reizi.
Sunākstieti Skaidrīti Kancāni ziedoši ceriņi un staltās kastaņu sveces šovasar sveic jau četrdesmito reizi. Ikdienā viņa veic smagu darbu, taču cilvēkiem tas ir vajadzīgs — jau divdesmit gadu Kancānes kundze iedzīvotājiem piegādā laikrakstus, žurnālus un vēstules.
Skaidrīte Kancāne ir seciete, taču jau divdesmit gadu par savu sauc Sunākstes pagastu. Lai arī viņa ir ienācēja, ieprecējusies šajā pagastā, sunākstieši viņu pieņēmuši kā savējo. Viņu gaida katrā mājā vairāk nekā desmit kilometru garajā ceļā no pagasta centra līdz Zilkalnei, kur pastnieces maršruta galā ir arī pašu Kancānu ģimenes māja.
Citu darbu negribētu
Kārtojot pastasomu, Kancānes kundze stāsta:
— Pēc profesijas esmu grāmatvede, skolu beidzot gadu arī strādāju šajā specialitātē. Taču, pārceļoties uz dzīvi Sunākstē, sāku strādāt pastā. Esmu tā pieradusi gan pie darba, gan pie cilvēkiem, kuriem piegādāju sūtījumus, ka grūti iedomāties sevi kur citur. Arī kolektīvs mums pastā ir ļoti draudzīgs. Cilvēki labākas dzīves meklējumos pārceļas uz pilsētu vai dodas peļņā uz ārzemēm. Man laukos patīk. Lai arī dzīve te ir grūtāka un smagi jāstrādā, pilsētā tomēr dzīvot negribētu. Tāpat par ārzemēm nesapņoju. Uzskatu, ka ir noziegums pamest bērnus vecvecākiem un doties peļņā. Man ir četri bērni, trīs vecākie jau lieli, jaunākajam divarpus gadu. Nevaru iedomāties, ka varētu viņu atstāt.
Somā ne tikai avīzes un žurnāli
Skaidrītes kundzes diena sākas pirms septiņiem rītā. Viņa apkopj gotiņu, pabaro vistas, sarūpē brokastis ģimenei, apčubina bērnus un prom uz pastu. “Kad turējām vairāk govju un nodevām pienu pienotavā, cēlos piecos no rīta, lai tiktu ar visiem darbiem galā. Nu vairs tikai viena govs pašu iztikšanai, tāpēc ir vieglāk. Arī vecākie bērni palīdz mājas darbos,” saka Skaidrītes kundze.
No rīta pastniece somā saliek avīzes, žurnālus, vēstules, arī dažādas pastā un veikalā nopērkamas saimniecības un rūpniecības preces, kuras cilvēki lūguši Skaidrītei atnest. Viņa skaidro: “Manā piegādes iecirknī dzīvo lielākoties pensionāri. Viņi paši nevar nokļūt līdz pagasta centram gan vecuma dēļ, gan arī tādēļ, ka nav transporta. Tāpēc aiznesu viņiem visu, ko cilvēki lūdz. Lai arī soma tādēļ smagāka, grūti kādam atteikt. Vienīgā iespēja iepirkties Zilkalnē ir autoveikalā, kurš turp brauc pāris reižu nedēļā. Ja tajā kaut ko nopirkt nevar, zilkalnieši zvana man.” Arī dienā, kad “Staburags” viesojās Sunākstē, Skaidrītes kundze pirms došanās ceļā vēl iegriezās aptiekā un veikalā, lai sagādātu prasīto.
Sēstos arī pie mašīnas stūres
Daudziem Skaidrītes kundze ir arī vienīgais informācijas avots par dzīvi pagastā. Cilvēki grib zināt, kā klājas bijušajiem kolēģiem, draugiem. Garāka pastnieces darbadiena “izstiepjas”, kad jāpiegādā pensijas. Tad jāiegriežas gandrīz katrā mājā. Sunākstieši bieži savu pastnieci pacienā ar tēju vai kafiju, aicina pakavēties ilgāk. Īpaši, ja ārā slikts laiks. Sveikuši arī jubilejā.
Kas pastnieces darbā Skaidrītes kundzei sagādā vislielākās problēmas? Izrādās, tie nav sliktie laika apstākļi un pat ne suņi, jo no viņiem sunākstiete nebaidās. Tie ir sliktie ceļi, kurus pavasaros un rudeņos reizēm ne ar velosipēdu izbraukt, ne kājām izbrist. Pēdējā laikā gan pagastā ceļi laboti, un nu braukt ir vieglāk.
Jautāju Skaidrītes kundzei, vai viņa būtu gatava sēsties arī pie automašīnas stūres, ja Sunākstē nolemtu pastu piegādāt šādā veidā. Autovadītājas apliecība viņai ir, un arī braukt sieviete prot, taču iemaņas būtu jāatjauno un arī autovadītājas apliecība jāapmaina, tad varētu stūrēt arī pasta mašīnu.
