Tā var būt tikai pasakās, nodomāju, izlasot ekskursijas nosaukumu. Taču, aizbraucot uz kaimiņzemi Lietuvu, tādu iespējams izbaudīt arī dzīvē.
Lai dotos pastaigā starp koku galotnēm, jābrauc uz Lietuvu, Anīkšču pilsētu. Kaimiņvalsts tiešām var lepoties ar ceļiem, kas ir sakārtoti. “Salāpītu” asfaltu manīju pavisam nelielu ceļa posmu. Šķiet, lopu gan tur ir vairāk nekā pie mums — daudzviet ganījās govis, aitas, zirgi ganībās bija redzami samērā bieži. Kaimiņi arī progresīvāki par mums — dzirnavu spārnus grieza vēja ģeneratori, un spožos starus “ķēra” saules paneļi.
Brauciens bānītī
Pēc teju piecu stundu ilga brauciena beidzot esam Anīkščos. Tā ir pilsēta Lietuvas ziemeļaustrumos, Aukštaitijas kultūrvēsturiskajā novadā. Pilsēta ir pie Šventojas (no lietuviešu valodas — svētā upe) un Anīkštas upju satekas. Šventoja caur Anīkščiem tek no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, pilsētas centrā uz Šventojas ir aizsprosts. Sajūsmu raisa uz upes izveidotās strūklakas. Gide ne reizi uzsvēra — ko tik lietuvieši izdomā! To arī paši pārliecinājāmies.
Sākumā steidzam uz vēsturisko dzelzceļa staciju, jo nedrīkstam nokavēt vilcienu. Taču tas nav parasts vilciens, bet gan šaursliežu bānītis. Anīkšči ir vienīgā pilsēta Lietuvā, kurā joprojām kursē šaursliežu vilciens jeb, kā vietējie saka, “šaurukas”. Atskanot lokomotīves svilpei, bānītis sāk ceļu uz 12 kilometru attālo Rubiķu ciemu. Ļoti šauri vagoni, cieti koka soli. Tā kā logi atvērti, jūtams arī akmeņogļu izdedžu smārds. Brauciena laikā šķērsojām Šventojas upi, pavīdēja rodeļu trase, lieli koki. Diemžēl daudzviet bija redzami krūmi, kas aizsedza, iespējams, ne vienu vien skaistu skatu. Šādam Eiropas mēroga tūrisma objektam gribētos redzēt sakoptāku dzelzceļa malu. Tomēr apsveicami, ka izmesti atkritumi gan nebija manāmi.
Mūsdienu steidzīgajam cilvēkam brauciens ar šādu transportlīdzekli šķiet pārāk lēns un nogurdinošs. Te nu atceros savas tantes stāstīto, ka pagājušā gadsimta 30. gados bānītī bieži braukusi no Viesītes uz Jēkabpili. Kalnā bānītis braucis tik lēni, ka vīri kāpuši ārā un uzsmēķējuši, nesteidzīgā solī iedami līdzi, kalna galā iekāpuši atpakaļ vagonos un turpinājuši ceļu. Manuprāt, dažviet noteikti kājām panākams būtu arī Anīkšču bānītis. 12 kilometrus tas pievarēja 50 minūtēs, tātad varat aprēķināt, ar kādu ātrumu tas traucas. Daudzviet Latvijā, arī Koknesē, populārs ir Tvīda brauciens ar velosipēdiem. Domāju, brauciens ar 20., 30. gadu stilā ģērbtām dāmām un kungiem piestāvētu arī šādam vilcienam.
Gailis izglābj baznīcu
Pēc tam pārsēžamies mūsdienīgā autobusā un dodamies Rubiķu ezera virzienā. Tas ir viens no lielākajiem ezeriem Lietuvā, un tā platība ir 27,2 hektāri. Pie ezera uzbūvēts 15 metru augsts skatu tornis, kurā uzkāpjot paveras skaista ainava. Ezeram ir 16 salas, kas veido unikālu neskartās dabas labirintu.
Taču interesantākais vēl tikai būs. Ir pienācis laiks aplūkot vienu no jaunākajiem tūrisma objektiem Anīkšču reģionālajā parkā — pastaigu taku starp koku galotnēm. Tā kā ceļojam brīvdienās, ar autobusu nokļūt līdz stāvvietai pagrūti. Vieglās automašīnas novietotas vairāk nekā divu kilometru garā rindā ceļmalā, tādējādi sašaurinot braukšanai paredzēto daļu. Diviem pretimbraucošiem autobusiem samainīties sarežģīti. Kad autobuss veiksmīgi novietots stāvvietā un gide iegādājusies ieejas kartes, varam doties pretī nezināmajam.
Ceļš sākas ar Puntuka akmens apskati, kas ir viens no lielākajiem akmeņiem Baltijā un sver 265 tonnas. Teika vēsta, ka Puntuka akmeni nesis velns, lai nojauktu Anīkšču baznīcu, bet pēkšņi sācis dziedāt gailis un akmens izkritis velnam no rokām, tā dievnams palicis neskarts.
1943. gadā šajā akmenī iekalti divu lietuviešu lidotāju portreti un vēstījums tautai. Abi pirms Pirmā pasaules kara emigrējuši uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur no Ņujorkas 1933. gadā devās pasaulē pirmajā transatlantiskajā lidojumā uz Kauņu, tā laika Lietuvas galvaspilsētu. Viņu lidmašīna nezināmu iemeslu dēļ nogāzās Vācijas (tagad Polijas) teritorijā tikai aptuveni 650 kilometru pirms mērķa.
Jauns tūrisma objekts
Pie Puntuka akmens sākas arī atrakcija — pastaigu taka starp koku galotnēm. Tā ir izveidota kā tilts mežā 21 metra augstumā un starp koku galotnēm aizvijas 300 metru garumā. Dodoties šādā pastaigā, cilvēki var ne tikai baudīt brīnišķīgu skatu, bet arī izjust meža un dabas sniegto mieru — tā vēstīts daudzos interneta avotos. Tā arī ir. Ja pietiekami daudz laika, tiešām lēnā solī, nekur nesteidzoties, var nodoties šādai meditācijai. Takas noslēgumā ir skatu tornis. Līdz skatu laukumam jāpieveic 15 metru augstums. Pūš vējš, šķiet, viss šūpojas, kājas trīc, sirds dreb. Tādas ir manas izjūtas. Kad beidzot esmu uzkāpusi, sajūsminos par zaļajiem siliem, kas redzami tālu jo tālu, rāmi plūstošo Šventoju, kas kā zila lente aizvijas starp mežiem. Kaut kur pavīd balti baznīcas torņi. Spīd spoža saule, vējš purina matus. Daudzi dabas ainavu fonā taisa pašbildes, fotografē viens otru un grupās. Tiešām žēl, ka nevar uzkavēties ilgāk. Kāpiens lejup liek kājām mazliet patrīcēt, atviegloti uzelpoju, kad pirmos soļus speru uz zemes.
Šis tūrisma objekts ir pavisam jauns — atklāts vien pērn augustā, taču kļuvis jau diezgan populārs. Šim projektam tika atvēlēti 2,5 miljoni eiro, kas izmantoti gaisa takas būvei, apkārtnes uzlabošanai un informācijas centra izveidei. Skatu torņa būvniecībā izmantotas 395 tonnas metāla un 1500 kubikmetru betona. Skatu torņa galvenais arhitektoniskais motīvs ir Aukštaitijas novada tautiskā josta. Anīkšču gaisa taka bija viens no pieciem ANO Pasaules tūrisma organizācijas Tūrisma izcilības un inovāciju godalgas nominantiem un ieguva pirmo vietu kā viens no visnovatoriskākajiem tūrisma projektiem.
Akmens mākslas darbos
Pirms doties prom no Anīkščiem, noteikti jāiegriežas vietējā muzejā, lai apskatītu Staņislava Petraškas radītās akmens putekļu gleznas. Gleznas pārsteidz, vienaldzīgu neatstāj nevienu. Šo darbu radīšanā S. Petraška nav izmantojis nevienu pili krāsas. Visas gleznās redzamās krāsas ir iegūtas no akmens. Cietais, šķiet, neuzveicamais dabas materiāls ticis saberzts piestā, tad sijāts un sijāts, līdz iegūts pulveris. Tas savukārt sajaukts ar līmi, un no šīs masas veidoti unikālie zīmējumi. Ziemas ainavas, dievnami, Anīkšču pilsētas ainavas, pat Samarkandas skati radīti šajā neparastajā tehnikā, kas tiešām raisa apbrīnu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Staņislavs Petraška nav bijis profesionāls mākslinieks, bet gan militārpersona, un akmens putekļu gleznu veidošana bija viņa vaļasprieks.
***
Šie gan nav vienīgie objekti, ko var apskatīt nelielajos Anīkščos. Netālu no koku galotņu takas kukurūzas laukā izveidots labirints. Anīkščos ir arī Zirgu un Eņģeļu muzejs, vīna darītava, kas darbojas kopš 1929. gada, un vēl, un vēl, bet tos apmeklēšu citreiz.
