Nu jau ceturto gadu Jaunjelgavā, Liepu ielas 21. nama pirmā stāva trīsistabu dzīvoklī, ir neliels pansionāts.
Nu jau ceturto gadu Jaunjelgavā, Liepu ielas 21. nama pirmā stāva trīsistabu dzīvoklī, ir neliels pansionāts. Te mitinās četri aprūpējamie jaunjelgavieši — Erta Meistare, Marija Pumpure, Aleksandra Sergejeva un Arnolds Rudzītis.
Draudzenes
Erta (88 gadi) un Arnolds (62) te dzīvo jau kopš 2000. gada, bet Aleksandra (79) un Marija (88) atnākušas šurp vēlāk. “Mēs ar Mariju esam draudzenes jau no seniem laikiem, un abas bijām domājušas dzīvot kopā — vienā istabiņā. Bet viņa ilgu laiku negribēja šurp nākt,” stāsta Erta, kura te nokļuvusi tāpēc, ka dzīvot malkas apkures dzīvoklī vienai pašai bez piederīgajiem ir grūti. Arī Marija te mīt tā paša iemesla dēļ. Vai abas saprotas labi? Marija atbild: “Nav nekādas vainas. Tomēr vienam pašam labāk. Vari darīt, ko gribi, kad gribi. Te sava kārtība, vairs nevar, kā grib.” Erta domā, ka Marija vēl nevar pierast pie savām jaunajām mājām. “Es ceru, ka viņa iedzīvosies,” bilst Ertas kundze.
Vajag izstaigāties
Marija stāsta, kā abas ar Ertu kopā šķirsta žurnālus un avīzes. Tad ir gan par ko pasmieties, gan pastrīdēties un padusmoties. Vismīļākais laikraksts viņām ir “Staburags”. Marija rāda uz skapīti: “Paskat, kāda mums kaudze ar avīzēm!”. Erta, lai gan tas viņai nenākas viegli un palīgā jāņem spieķis, ik mēnesi dodas lejā uz pilsētu, lai pasūtītu laikrakstu. “Izstaigāties jau arī cilvēkam vajag,” viņa smaidot atzīst. Pastaiga ir arī Ertas gājiens pusdienot uz Jaunjelgavas pirmsskolas izglītības iestādi. Arī Marijai jāņem spieķis, lai varētu pastaigāt. Viņa gan reti dodas ārā. Un arī tad nekur tālu nevar aiziet, vienīgi līdz veikalam. Ertu un Mariju siltās un saulainās dienās var redzēt uz soliņa pie daudzdzīvokļu nama. Viņas smejas, tērzē un ziņkārīgi nopēta garāmgājējus.
Jāsargā brilles
Erta labprāt lasa grāmatas. Viņa tās ņem no bibliotēkas. “Man agrāk bija vesels skapis ar grāmatām, bet, nākot dzīvot šurp, tās visas nevarēju ņemt līdzi.” Marija lasa tikai žurnālus un avīzes, jo viņai slikta redze. Vairs nav jaunībā tik labās atmiņas, tāpēc jāuzmanās, lai nepazaudētu brilles, jo bez tām lasīt nevar. Ertai ir maziņš radio, un viņa ar rūgtuma pieskaņu stāsta, ka Marijai nepatīk troksnis un tāpēc radio var klausīties tikai klusītiņām. “Es taču gribu zināt jaunumus, tāpēc radio ir jāklausās. Esmu veca, tomēr tas mani interesē.”
Aizņemtā Aleksandra
Sava istaba ir gan Arnoldam, gan Aleksandrai. Tikai Aleksandras nekad nav mājās. Agri no rīta viņa dodas uz mežu sēņot un ogot. Dienā nedrīkst aizmirst pilsētas centrā dzīvojošos draugus un paziņas. Aleksandra cenšas rūpēties par saviem kaimiņiem, atnesot no meža ogas un sēnes. Šo cilvēku aprūpētāja Tamāra Lapšuka stāsta — Aleksandra ir gaužām neapmierināta, ka viņu uzskata par aprūpējamo, jo itin labi pati prot par sevi gādāt. Viņai nav neviena tuvinieka, kas palīdzētu, un viena pati samaksāt par dzīvokli nespēj, tāpēc tagad dzīvo te.
Arnolds bez “zirdziņa” nevar
Arnoldam ir pavisam slikta redze, tāpēc laikrakstus grūti lasīt. Biežāk viņš klausās radio, jo grib zināt un saprast, kas pasaulē notiek. Arnolds ar savām dzīvokļa biedrenēm runā nelabprāt tikai pašam vien zināmu iemeslu dēļ. Arnolds stāsta, ka reti dodas laukā — turpat pie sienas stāv viņa “zirdziņš” (spieķītis). Šad tad viņš gan aizejot paciemoties pie kaimiņmājā dzīvojošās krustmātes, bet saulainās dienās apsēžas uz soliņa turpat pie mājas, lūkojas garāmgājējos vai kaut ko prāto. Arnolds šurp nāca, jo ir ļoti slims, un viņam nav ģimenes.
Aura dzīvoklī
Par dzīvi “pansionātā” neviens nesūdzas. Esot labi. Aprūpētāja izmazgā istabas, noslauka putekļus, arī zāles no aptiekas atnes. Katru dienu ir svaigs dzeramais ūdens. Ja palūdz, Tamāra arī veļu izmazgā. Arnolds gan savas drēbes mazgā pats, tā viņam patīk labāk. Erta saka: “Es te jūtos kā savās mājās. Šī ir vieta, no kurienes mēs dosimies uz mūžamājām.”
Tamārai patīk rūpēties par veciem cilvēkiem: “Esmu pieradusi pie viņiem. Pazīstu katru — visus niķus un stiķus.”
Pussimt pensionāru
Jaunjelgavā liela daļa iedzīvotāju ir pensionāri. Jaunjelgavas domes sociālā darbiniece Ināra Vilne stāsta — ap 500. Daļa šo cilvēku ir jau pavisam veci un slimi, viņiem nepieciešama īpaša aprūpe. Tāpēc radās ideja labiekārtotā dzīvoklī izmitināt vairākus aprūpējamos un algot viņiem kopēju. Kad Vilnes kundze par tādu iespēju izstāstīja aprūpējamajiem, dzīvesvietu mainīt apņēmās astoņi cilvēki. Tomēr vēlāk izrādījās, ka atsaucība bija maldīga. Tūlīt pēc remonta dzīvoklī iekārtojās tikai Erta un Arnolds.
Pašvaldībai izdevīgi
Vilnes kundze norāda, ka ne tikai aprūpējamajiem cilvēkiem ir ērti šādā dzīvoklī mitināties. Dzīvokli uzturēt finansiāli izdevīgi ir arī pašvaldībai — tā vietā, lai vecos ļaudis vestu uz pansionātu, kur diezgan dārgi jāmaksā, lētāk par viņiem rūpēties tepat. Arī psiholoģiski jaunjelgaviešiem ir daudz vienkāršāk dzīvesvietu mainīt tepat Jaunjelgavā, nevis doties uz pavisam svešu vietu. Te ir viņu draugi un paziņas, viņu ikdienas dzīve.
Atnes līdzi lustru
Ināra Vilne atceras, ka Ertai un Arnoldam nebija viegli doties projām no savām mājvietām. Tiklīdz Erta ienākusi pa durvīm, viņa tūdaļ devusies nomainīt Vilnes kundzes piekārto istabas lampu ar savu no mājām līdzatnesto lustru. Atnācējiem atļāva ņemt līdzi visu, ko viņi vēlējās, jo saprata — jebkura līdzpaņemta lietiņa vecīšiem svešā vietā palīdz justies labāk un mājīgāk.
Daudz aprūpējamo
Pavisam sociālajam dienestam jāgādā par piecdesmit vientuļajiem un slimajiem pensionāriem, no kuriem desmit nepieciešama mājas aprūpe. Vilnes kundze uzskata, ka šādi dzīvokļi jāveido vēl, jo gribētāju tādos dzīvot ir daudz. Tas noticis, pateicoties Ertas pūliņiem. Ertas kundze bijusi sociālā dzīvokļa veidošanas idejas lielākā atbalstītāja. Erta paspējusi plaši “izreklamēt” savas mājas — slavinot gan dzīvošanu, gan aprūpi savām draudzenēm un ikvienam, ar ko gadījies sarunāties.
