Skolās aizvadītas pirmās septiņas mācību dienas. Ar jauno dienas režīmu apraduši bērni un vecāki, pēc atvaļinājuma darbā atkal steidzas skolotāji.
Skolās aizvadītas pirmās septiņas mācību dienas. Ar jauno dienas režīmu apraduši bērni un vecāki, pēc atvaļinājuma darbā atkal steidzas skolotāji. Tā tas noteikti ir arī Cēsu rajona Rāmuļu pamatskolā, kur vairākās klasēs mācās arī somāliešu bēgļu bērni. Publikācijas presē un sižets televīzijā rosināja pārdomas un pārsteidza no diviem aspektiem.
Pirmkārt, neilgā laikā (somālieši Latvijā nonāca tikai pagājušajā gadā — aut.) šie cilvēki paspējuši tik labi apgūt latviešu valodu, ka spēj ne tikai saprast citu runāto, bet arī atbildēt latviski. Te nu nāk prātā tūkstoši krievu valodā runājošo, kuri, nodzīvojuši Latvijā visu mūžu, latviski neprot pat pajautāt, cik pulkstenis. Un daudzi tādi šobrīd ir vadošos amatos, priekšgalā biznesā un iekļuvuši pat Saeimā.
Atceros, cik daudzreiz nepelnītus apvainojumus saņēmām, strādājot Aizkraukles rajona padomes valsts valodas prasmes atestācijas komisijā. Tāpēc vien, ka bija jākārto eksāmens, jo valdība bija noteikusi obligātu valsts valodas prasmes nosacījumu visiem, kas Latvijā dzīvo un grib strādāt. Šiem somāliešiem neviens neko nepieprasīja, viņi paši saprata — ja grib palikt valstī, kurā nejauši nonākuši, un dzīvot drošībā, jāiemācās vietējā valoda. Un viņi to izdarīja, lai bērni tagad varētu sēdēt vienā skolas solā ar latviešiem.
Otrs aspekts — nacionālais. Domāju par to, kāda Latvija būs pēc divdesmit, piecdesmit un vairāk gadiem. Vai tad Latvijas lauku skoliņās 1. septembrī asteres uz skolu nesīs arī nēģeru, filipīniešu, turku bērni? Un kas sēdēs vienā solā ar gaišmatainām latviešu meitenītēm un puisīšiem? Bet varbūt tādu vairs nebūs un no sprogainu melnu matu apakšas pretī raudzīsies tikai tumšas acis? Šobrīd mums tā šķiet eksotika — cilvēki ar melnu ādaskrāsu mīt Latvijas laukos, runā latviski un mēģina dzīvot kā latvieši. Neesmu rasiste, tomēr nav pārliecības, vai tāpat mums šķitīs arī tad, kad latviskā identitāte būs apdraudēta, kad tā saplūdīs ar mums svešu tautu mentalitāti, nonivilējot to, kas latviešu paaudžu paaudzēm bijis tuvs un dārgs.
Šogad 1. septembrī Rāmuļu pamatskolā sāka mācīties Aziza, Nasirs un Huseins, kurš jau ir pilngadīgs. Varbūt pēc pāris gadiem viņš iemīlēs latviešu meiteni, apprecēsies, pāries viņas uzvārdā, un mums jau būs pašiem savs, teiksim, Huseins Bērziņš.
