Vietalvas pagasta “Klētnieku” saimnieku Dairas un Ulda Langrātu dzīve rit starp divām mājām — Rīgā un Vietalvā, starp darbu galvaspilsētā un saimniekošanu laukos.
Vietalvas pagasta “Klētnieku” saimnieku Dairas un Ulda Langrātu dzīve rit starp divām mājām — Rīgā un Vietalvā, starp darbu galvaspilsētā un saimniekošanu laukos. “Klētniekos” zaļo iekopti upeņu stādījumi, un Langrāti lepojas ar lielāko ozolu Aizkraukles rajonā, kas plešas viņu īpašumā.
Mājas muižas saimniecības ēkā
Mājasvietu Vietalvā rīdzinieki, mūkot no lielpilsētas trokšņa, nopirka astoņdesmito gadu beigās. “Klētniekiem” ir sena vēsture, kuru Langrāti izzinājuši, lielākoties iztaujājot kaimiņus. Te kādreiz bijusi Odzienas muižas saimniecība. 20. gadsimta divdesmitajos gados zeme šajā apkaimē piešķirta brīvības cīnītājiem, bet muižas saimniecības ēkas pielāgotas dzīvošanai. Nu no senās godības palikuši vien akmens mūri, taču Langrāti vienam ēkas galam uzklājuši jumtu un izremontējuši telpas dzīvošanai.
Sākumā te bijuši tikai brikšņi un zāle cilvēka augumā. Kamēr tīrījuši un kopuši apkārtni, jaunie saimnieki gulējuši teltī. “Dēliem, kuri tolaik bija pusaudžu vecumā, un arī mums tas toreiz likās romantiski. Cik reižu mugursomām plecos no Pļaviņu stacijas pāri Putna kalnam esam uz “Klētniekiem” kājām nākuši! Citreiz ar autobusu atbraucām līdz Odzienas pagriezienam un līdz mājām soļojām kājām. Toreiz tas nelikās grūti. Vasarā, kamēr mēs darbdienās bijām Rīgā, dēli — Mārtiņš un Pēteris — “Klētniekos” dzīvoja vieni paši,” stāsta Daira Langrāte.
No trušiem un vistām jāatvadās
Deviņdesmito gadu sākumā, Ulda kungs, optimisma pilns saimniekot laukos, pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Vietalvā, bet sieva katru brīvu brīdi brauca uz “Klētniekiem” palīgā. Audzēja trušus, vistas, iekopa upeņu dārzu. Pie mājas ir 14 hektāru zemes, bija arī dārzs. Taču pēc kāda laika arī Uldim radās iespēja atgriezties darbā Rīgā, un saimniecību nācās likvidēt.
Nu Langrāti atkal strādā galvaspilsētā, bet uz Vietalvu brauc brīvdienās. Dairas kundze ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Latgales filiāles datubāzes administratore, bet Ulda kungs ir riepu restaurators. No lielās saimniecības palikuši vien divi upeņu dārzi.
Trūkst ogu lasītāju
“Upenes audzējam jau divpadsmit gadu. Tas savlaik bija labs ienākumu avots un palīdzēja nodrošināt dēlus, kamēr viņi studēja. Taču pēdējos gados arvien grūtāk atrast ogu lasītājus. Lai šī nozare būtu rentabla, dienā jāsalasa un jāpārdod 300 kilogramu ogu. Mēs divatā to paveikt nevaram, bet palīgā atnākušie bērni nolasa tik, lai par saņemto naudu varētu nopirkt čipsus un limonādi. Viņiem vairāk nevajag. Tāpēc šogad ogas nolēmām nelasīt vispār, pusotra tonna upeņu vienkārši nobirs. Ļoti sāp sirds, taču tāda ir dzīve. Ja mums tas būtu izdzīvošanas jautājums, protams, domātu, kā situāciju glābt. Taču šoruden, kad ogas būs nobirušas, krūmus nogriezīsim un ļausim tiem ataugt. Varbūt nākotnē kaut kas mainīsies,” nosaka Uldis Langrāts.
“Mūsējais — vislielākais”
Šobrīd “Klētnieku” saimnieki lielāko vērību pievērš apkārtnes kopšanai, un lielās tīrīšanas laikā atklājies ne viens vien pārsteigums.
Vieniem aktīvā atpūta ir alpīnisms vai kalnu slēpošana, Langrātiem — zāles pļaušana un krūmu ciršana. Viņi domā arī atjaunot māju, projekts jau pasūtīts. Daira un Uldis lepojas ar dižāko ozolu Aizkraukles rajonā, kurš kuplo viņu īpašumā. “Klētnieku” saimnieks stāsta: “Man pat gribētos teikt — dižākais ozols Latvijā. Salīdzināju to ar Kaives ozolu un citiem dižiem kokiem, man mūsējais tomēr liekas vislielākais. Kad dzejnieks Imants Ziedonis ar domubiedriem Latvijā meklēja dižkokus, viņš atklāja arī Klētnieku ozolu. To var aptvert astoņi pieauguši cilvēki.”
Ozolu brauc apskatīt arī ekskursanti. “Klētnieku” saimnieki pret to neiebilst, iebraucamā ceļa galā izveidota tāda kā automašīnu stāvvieta, un ceļš līdz lielajam kokam vienmēr ir izpļauts. Nepatīk vienīgi tie, kuri vēlas ar mašīnu iebraukt mājas pagalmā vai aizkļūt līdz pašam kokam, piemēslo apkārtni. Netālu no “Klētnieku” mājas stūra ir vēl viens ražens ozols, kuru Langrāti dēvē par savu pieclatu ozolu. Dairas kundze atzīst: “Katram sevi cienošam latvietim jābūt tādam pieclatu ozolam.”
Tīrot apkārtni, atrod brīnumus
Kaimiņi stāstījuši, ka agrāk “Klētnieku” saimniecībā bijuši septiņi dīķi, savienoti ar kanāliem, ap māju bijis iekopts paraugdārzs ar neparastiem augiem, kurus nākuši skatīties visi Vietalvas ļaudis. Arī tagad “Klētniekos” ir skaisti — labi kopts mauriņš, krāšņi puķu stādījumi un plašs augļudārzs. Atjaunoti divi no vecajiem dīķiem. Netālu no mājas un lielā ozola izcirsti vecie koki, un skatam atklājies pakalns, kurš, pēc saimnieka domām, varētu būt pat kāds pilskalns. “Uzkāpjot kalna galā, uz visām pusēm paveras skaista ainava. Saskaņā ar meža ierīcības plānu te būtu jāstāda jauns mežs, bet mēs labāk gribētu veidot parku. Vispār te ir unikāla vieta, rokot grāvi, mēs atradām arī lielu akmeni, un nu mums ir pašiem savs dižakmens,” lepojas Uldis Langrāts.
Citu sētu vidū šī neparasta arī tāpēc, ka ik reizi, kad “Klētniekos” ierodas saimnieki, pagalma vidū ierīkotajā mastā uzvelk valsts karogu. Tikai lietainās dienās, lai mitrums nebojātu valsts simbolu, tas paliek piekārts istabā pie sienas.
