Padomju laiki mums mantojumā atstājuši ne tikai atmiņas par tautas melnākajiem brīžiem, vietējiem apstākļiem nepiemērotu uzņēmumu izvietojumu, bijušās armijas bāzes, kuras lēnām aizaug krūmiem, bet arī piesārņotas teritorijas.
Padomju laiki mums mantojumā atstājuši ne tikai atmiņas par tautas melnākajiem brīžiem, vietējiem apstākļiem nepiemērotu uzņēmumu izvietojumu, bijušās armijas bāzes, kuras lēnām aizaug krūmiem, bet arī piesārņotas teritorijas, kuras kļūs patiesi bīstamas vai radīs ievērojamas neērtības to pašreizējiem saimniekiem nākamo gadu un gadu desmitu laikā. Daudzas no šīm teritorijām ieaugušas krūmu biezokņos, citas ir tepat līdzās, tikai ikdienā neiedomājamies, ka dzīvojam blakus pulvera mucai, kura var radīt nopietnus draudus videi un mūsu veselībai.
Sakops par Eiropas naudu
Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībā noteiktas ļoti stingras vides aizsardzības prasības, tās pamazām jāsāk attiecināt arī uz Latviju, īpaši uz teritorijām, kuras piesārņotas ar bīstamām ķīmiskajām vielām.
Ja piesārņojums radies pašreizējās darbības rezultātā, nāksies maksāt bargu sodanaudu un teritoriju sakopt. Citādi ir ar teritorijām, kuru pašreizējie īpašnieki nevar atbildēt par savlaik pieļauto vides piesārņojumu. Viena no ES programmām paredz pārbaudīt šādas teritorijas un piešķirt finansējumu piesārņojuma likvidēšanai. Šis process nule sācies arī Aizkraukles rajonā.
Objekti katrā pagastā
Par videi potenciāli bīstamām var uzskatīt visas bijušās kolhozu minerālmēslu un pesticīdu noliktavas, kaut arī tās jau daudzus gadus ir tukšas un bieži vien pamestas likteņa varā. Bīstamas ir arī visu uzņēmumu naftasbāzes, katlumājas, kurās kā kurināmo izmantoja mazutu. Uzņēmumi, kuros ražošanas procesā lietoja ķimikālijas. Diemžēl tādu vietu Aizkraukles rajonā ir daudz.
Vides aizsardzības institūcijām ir informācija par lielāko daļu šo bīstamo vietu, tomēr tā nav pilnīga un neatbilst prasībām, kuras izvirza Eiropas Savienība.
Daudz kas izdarīts arī pašu spēkiem. 1998. gadā notika plaša lauksaimniecības ķimikāliju apzināšanas un vākšanas akcija. Reģionālo vides pārvalžu darbinieki pārbaudīja visas pesticīdu un minerālmēslu noliktavas, savāca un nogādāja Gardenes poligonā lielu daudzumu bīstamu pesticīdu un citu augu aizsardzības līdzekļu. Šādas ķimikālijas nedrīkst pārvadāt un glabāt vienuviet, tāpēc vispirms katru noliktavu pārbaudīja, noteica ķimikāliju veidu, tikai pēc tam šo indīgo “mantojumu” ievietoja speciālās mucās un nogādāja drošībā.
Lielākā noliktava — Neretā
Viena no lielākajām šādām noliktavām Aizkraukles rajonā bija Neretas pagasta “Dainās”. Tajā savlaik glabāts viss Aizkraukles rajona teritorijā savāktais DDT pulveris — spēcīgs insekticīds, tautā dēvēts par dustu. Pagājušā gadsimta 40. — 60. gados to plaši lietoja kukaiņu apkarošanai. Vēlāk gan izrādījās, ka baltā kristāliskā, ūdenī nešķīstošā viela ir pārāk indīga. Tā dabā nesadalās, bet uzkrājas dzīvajos organismos, līdz sasniedz kritisko koncentrāciju un izraisa saindēšanos. Latvijā tās lietošanu aizliedza 1967. gadā, bet visā PSRS teritorijā trīs gadus vēlāk — 1970. gadā.
Tieši uz Neretas pagasta “Dainām” nogādāja lielu daudzumu dusta, kur tas glabājās līdz pat nogādāšanai bīstamo atkritumu poligonā. Neretieši zina stāstīt, ka reiz šo indi jau bijis nolemts aizvest. Tā pat iekrauta automašīnās, kādu brīdi “pavizināta” un tad atvesta atpakaļ.
Viesojas Kārlis Ulmanis
Neretas pagasta “Dainas” savlaik bijusi ievērības cienīga saimniecība. Pirmās brīvās Latvijas laikā tā piederējusi skolotāju Zemīšu ģimenei. Pie viņiem viesojies pat toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tieši šī iemesla dēļ mājas saimniekus izveda uz Sibīriju, bet saimniecību pārvērta par kolhoza fermu. Nedaudz vēlāk, kad arvien populārāk kļuva lietot ķimikālijas, “Dainu” kūts pārtapa par lielu noliktavu.
Žurkām nekaitē
Viena no pēdējām darbiniecēm, kura strādājusi kolhoza “Draudzība” ķimikāliju noliktavā Neretas pagasta “Dainās”, ir nu jau pensionētā agronome—agroķīmiķe Elvīra Skvarnoviča.
— Darbs “Dainās” bija kaitīgs veselībai, — saka Elvīra Skvarnoviča. — Ēkā ļoti smirdēja, bet visas smakas pārmāca tieši dusta īpatnējā dvaka. Centāmies noliktavā uzturēties pēc iespējas īsāku laiku — pieņēmām un izsniedzām ķimikālijas, rūpīgi nomazgājāmies un devāmies prom. Netālu no noliktavas bija šķūnītis, kurā glabājās darba virsvalki, gumijas cimdi. Tos gan bieži vien sagrauza žurkas, kurām ķimikālijas, šķiet, īpaši nekaitēja. Ēkas jumta korē mitinājās pūču ģimene. Interesanti, ka arī šie putni spēja sadzīvot ar indīgajām vielām.
Smaku jūt pa gabalu
Kopā ar Skvarnovičas kundzi pa krūmiem ieskautu ceļu dodamies uz bijušo ķimikāliju noliktavu. Ceļš lēnām ievijas mežā, un nezinātājam viegli pabraukt garām koku un krūmu ieskautajai ēkai. Nevienas norādes, ka tuvojamies bīstamam objektam. Ēkas durvis līdz galam vaļā, daļa savlaik aizmūrēto logu vaļā — kāds izlauzis blokus. Vairākus metrus no durvīm gaisā jūtama dusta īpatnējā smaka. Ejot tuvāk, tā kļūst arvien intensīvāka un pašā ēkā, īpaši telpā, kur tas glabājies, kļūst gandrīz neciešama. Šķiet, mūri piesūkušies ar indēm, kuras savlaik te glabātas. Uz grīdas mētājas daži nenosakāma satura un formas iepakojumi, un Skvarnovičas kundze brīdina, ka rokām gan neko labāk neaiztikt. Citā telpā plauktā redzama kaste ar miroņgalvas attēlu uz sāna. Tā, par laimi, tomēr izrādās tukša. Uz grīdas nomestas plāksnītes ar dažādu ķimikāliju nosaukumiem, tiem blakus — saplēsts biezas gumijas cimds…
Vecas un aizliegtas
Cik lauksaimniecībā savlaik izmantoto ķimikāliju īsti glabājās dažādās Aizkraukles rajona noliktavās? “Staburaga” iegūtā informācija liecina, ka 1998. gadā, kad aizliegtās un nederīgās vielas nogādāja Gardenes bīstamo atkritumu poligonā, Aizkraukles rajonā bija 4,7 tonnas pulverveida indīgo vielu un 5860 litru šķidro pesticīdu. Pulveri, tostarp arī dusts, bija iepakoti galvenokārt papīra maisos, pa 25 kilogramiem katrā, bet šķidrumi pārsvarā bija pildīti 240 litru tilpuma mucās.
Lielākā daļa no šīm indēm patiešām glabājās Neretā. Piemēram, DDT pulvera tur bija 3,05 tonnas. Noliktavā Staburaga pagastā bija 140 litru nitrafēna –– toksiska līdzekļa kaitēkļu un augu slimību apkarošanai, kurš savas ilgās pēciedarbības dēļ aizliegts. Pat tā lietošanas instrukcijā minēts, ka šo līdzekli drīkst izmantot reizi trijos gados. Turpat glabājās arī 200 litru butapona — herbicīda, kuru izmantoja nezāļu apkarošanai. Arī šī viela toksiskuma dēļ aizliegta vēl padomju laikos.
Lielākā daļa šķidro ķimikāliju par nederīgām atzītas tādēļ, ka mucas, kurās tās bija ielietas, laika gaitā bija sarūsējušas, tecēja, nebija attaisāmas vai arī atvēršana bija saistīta ar sprādzienbīstamu situāciju.
Aizkraukles rajonā bija uzkrājušies, piemēram, 4749 litri pretveldres līdzekļa TUR. Šis līdzeklis izraisīja skābu reakciju, tāpēc mucas, kurās tas bija pildīts, ātri sarūsēja. Viss šis daudzums bija atzīts par nederīgu.
Tīko pēc dusta
Visai neapdomīgi rīkojās cilvēki, kuri dzīvoja netālu no ķimikāliju noliktavām. Kaut arī ķimikāliju noliktavas Neretas pagasta “Dainās” logi bija aizmūrēti, lai neviens nepiekļūtu DDT pulverim, tos tik un tā kāds laiku pa laikam izlauza, lai piekļūtu savlaik tik populārajai indei. To vajadzēja tikai nedaudz uzbērt uz sakarsētas plīts virsmas, telpā izplatījās raksturīgā smaka, un mušas, kuras bija istabā, krita zemē kā akmeņi. Dusts savlaik kaisīts pat matos, lai iznīdētu utis. Taču inde ar laiku uzkrājās, vēlākos gados izraisot audzējus un citas saslimšanas.
Lidlauki ieaug krūmos
Kolhozu ķimikāliju noliktavas nebija vienīgās vietas, kur glabājās indīgās vielas. Aizkraukles rajona teritorijā savlaik bija arī divi lidlauki, kurus izmantoja lauksaimniecības aviācija. Viens no tiem Pilskalnes, bet otrs — Bebru pagastā. Arī šo kompleksu tiešā tuvumā bija noliktavas, kurās glabājās ne tikai minerālmēsli, bet arī daudz toksiskākas vielas. Par kādreizējiem lidlaukiem liecina vairs tikai skrejceļi un tukšās ēkās, kuras pamazām ieaug arvien biezākos krūmos. Ķimikālijas no šīm vietām aizvestas, bet minerālmēslus, kuri vēl bija palikuši, pa saujiņai vien aiznesuši apkārtnes iedzīvotāji.
Bēdīgs gals piemeklējis arī lielāko daļu bijušo kolhozu naftas produktu noliktavu. Jau padomju laikos to pārziņu nevērīgās attieksmes dēļ bieži vien zemē izlija lielāks vai mazāks daudzums naftas produktu, bet “juku laikos”, kad gandrīz katrs mēģināja pagrābt kādu daļu šķietami nevienam nepiederošās kolektīvās mantas, situācija tikai pasliktinājās. Arī šīs teritorijas uzskatāmas par piesārņotām, un to sakopšanai būtu nepieciešami ļoti lieli līdzekļi.
Pilsētai savi naftas lauki
Cilvēku nevērīgās attieksmes dēļ Aizkraukle savlaik ieguvusi pat savus pazemes “naftas laukus”, par kuriem gan zina tikai retais.
Pagājušā gadsimta 50. –– 60. gados Pļaviņu HES celtniecības vajadzībām tiešā spēkstacijas tuvumā, 200 metru no Daugavas krasta, uzbūvēja dzelzsbetonkonstrukciju rūpnīcu. Tās teritorijas kopējā platība bija 10,6 hektāri. Laika gaitā teritorijai mainījušies īpašnieki. Pēdējo no tiem –– SIA “Komēta” –– 1995. gadā atzina par bankrotējušu.
1994. gada janvāra beigās uzņēmuma īpašumu pārdeva, lai segtu nenomaksātos kredītus. Likvidācijas laikā teritoriju stipri piesārņoja ar naftas produktiem, būvgružiem un metāllūžņiem. Virszemes cisternas un rezervuāri, kuri bija pildīti lielākoties ar mazutu, bija pamesti nenoslēgti. Tajos iekļuva lietusūdeņi, līdz ar to veidojās pastāvīgs piesārņojuma avots.
Nepatīkams atklājums
Šī iemesla dēļ 1998. gadā toreizējā Aizkraukles pilsētas dome noslēdza līgumu ar SIA “VentEko” par piesārņojuma izpēti un likvidāciju bijušās dzelzsbetona rūpnīcas teritorijā. “VentEko” speciālisti atrada trīs pazemes naftas produktu rezervuārus, kuros joprojām bija liels daudzums mazuta ar ūdens piemaisījumu. Kopējais vielas daudzums pārsniedz 200 kubikmetru. Ievērojami piesārņota arī augsnes virskārta. Rezervuāru betons ir saplaisājis, liecinot par piesārņojuma iekļūšanu gruntī un pazemes ūdenī. Sākotnēji domāja, ka ar naftas produktiem ir piesārņota tikai teritrorija ap katlumāju un mazuta rezervuāriem. Diemžēl izrādījās, ka tas iesūcies dziļi gruntī. Veicot urbumus (kopumā 21 urbums — aut.) un analīzes, “VentEko” speciālisti atklāja satraucošu ainu. Mazuta noplūde no glabāšanas rezervuāriem un cauruļvadiem sākusies jau apmēram pirms 18 gadiem. To visai precīzi var noteikt pēc naftas produktu sadalīšanās pakāpes. Turklāt Pļaviņu HES tehniskās daļas hidroloģisko pētījumu materiālos atklāja, ka dzelzsbetona rūpnīcas teritorijā Daugavas ūdens horizontā (aptuveni 11 metru dziļumā — aut.) mazuts fiksēts jau 1993. gadā.
Speciālisti atklāja, ka virs pazemes ūdeņiem šajā dziļumā izveidojusies apmēram metru bieza recekļaina mazuta kārta. Ar naftas produktiem piesūkušies arī ieži, piepildījušās plaisas tajos. Mazuts veicinājis dolomīta iežu sairšanu.
Tek uz Daugavu
Lai precīzāk noteiktu piesārņojuma apjomu, ierīkoja desmit novērošanas aku. Sešās no tām atklāts virs pazemes ūdeņiem peldošs naftas produktu slānis. Satraucošākais, ka no noplūdes vietas pa zem zemes slāņiem piesārņojums no epicentra jau attālinājies vairāk nekā 200 metru un pārvietojas Daugavas virzienā ar ātrumu aptuveni astoņi metri gadā. Drīzumā iespējama mazuta iekļūšana Pļaviņu HES pazemes ūdeņu drenāžas sistēmā un tālāk arī Daugavas ūdeņos.
Veicot aprēķinus, konstatēts, ka zemes slāņos tuvāk virspusei 2,33 hektāru platībā iesūkušās 120,08 tonnas mazuta, dolomīta iežos — 61,81 tonna. Virs gruntsūdeņiem brīvi peld 76,5 tonnas, bet ūdenī izšķīdušas 0,02 tonnas naftas produktu. Kopā — 258,41 tonna.
Nav risinājuma
— Vislielākās briesmas rada tieši virs gruntsūdeņiem brīvi peldošs naftas produktu slānis, — komentējot situāciju, saka Madonas reģionālās vides pārvaldes Aizkraukles teritoriālās daļas vadītājs Eduards Tumeļkāns. — Tas plūst Daugavas virzienā, un pašlaik nav skaidrs, kādā veidā to būtu iespējams no pazemes izsūknēt. Kopš pēdējiem pētījumiem pagājuši seši gadi. Būtu vēlams atkārtoti pārbaudīt urbumus, lai konstatētu, cik tālu mazuta masa pārvietojusies. Tad draudus varētu daudz precīzāk novērtēt.
Mazuts no cauruma
Lai pārliecinātos, kāda ir pašreizējā situācija, dzelzsbetona rūpnīcas teritoriju apskatīja arī “Staburags”. Plašais laukums lēnām sācis aizaugt krūmiem. Arī mazuta tvertnes jau gandrīz neredzamas. Tikai sūkņu stacijas ēkā vēl joprojām jaušama mazuta dvaka. Tumeļkāna kungs apgalvo, ka tad, kad te sākti sakopšanas darbi, ēkā bez garajiem gumijas zābakiem nav bijis iespējams ieiet — visu klājis izplūdušā mazuta slānis.
Lai noskaidrotu, kāda situācija kontroles akās, vienā no tām, kura ir aptuveni 200 metru no epicentra, ielaižam īpašu metāla cilindru. Aukla lēnām slīd caur pirkstiem, līdz beidzot jūtams, ka cilindrs atdūries pret kādu vielu un lēni grimst tajā. Brīdi vēlāk tas atkal straujāk sāk grimt, līdz beidzot atduras pret akas dibenu. Velkam ārā. Atklājas patiesi biedinošs skats. Apmēram metru no gala aukla nosmērēta ar melnu biezu, recekļainu masu, kura pēc smakas atgādina mazutu. No trauciņa uz papīra loksnes izlīst prāva porcija šīs vielas, kura savlaik izmantota kurināšanai. Tas viss pavisam netālu no Daugavas.
Redzot šo “pazemes dārgumu” dabā, var reāli apjaust, cik nopietnas briesmas draud Daugavai, līdz ar to visam dzīvajam upē un tās krastos.
Pļaviņu HES speciālisti informē, ka naftas produkti spēkstacijas drenāžas sistēmā vēl nav konstatēti. Raksturīgā piesārņojuma pagaidām nav arī Daugavas ūdenī. Grūti prognozēt, kādas sekas varētu izraisīt mazuta masas iekļūšana drenāžas sistēmā.
Bīstamākā Latvijā
Tumeļkāna kungs lēš, ka šī Latvijā varētu būt viena no vietām, kur padomju laikos radītais piesārņojums ir visbīstamākais. Turklāt izpētes darbu gaitā vienu mazuta tvertni, kura ir atstatu no rūpnīcas, blakus tagadējās būvfirmas “Vīgante” biroja ēkai, nepamanīja. Tā ir nenorobežota no apkārtējās teritorijas un nenosegta. Ar smilšu kārtu klātā mazuta tvertne, virs kuras sākuši augt pat daži krūmiņi, patiesībā ir viltīgs akacis. Uzkāpjot uz nedrošā pamata, var nogrimt dziļā mazuta slānī.
Vainīgie zināmi
Mēs tiesājam kara noziedzniekus, tos, kuri padomju laikā izdarījuši noziegumu pret Latviju. Būtu vērts noskaidrot un saukt pie atbildības tos, kuru nolaidības dēļ radīts piesārņojums, kas apdraud upi un Latvijas dabu kopumā un kura likvidēšanai, visticamāk, būs vajadzīga ļoti liela naudassumma. Vainīgos noskaidrot nebūtu grūti, jāielūkojas tikai bijušo uzņēmumu darbinieku sarakstos, kur redzams, kurš par ko bija atbildīgs, bet nedarīja nekā, lai situāciju uzlabotu.
***
Iesāktā piesārņoto teritoriju apzināšana ir ļoti vērtīga tieši tāpēc, ka būs reāla iespēja sakārtot vidi.
