Neizmērojama sirsnība — tie ir vārdi, kuri vistiešāk raksturo vallietes Rozes Jankužas būtību.
Neizmērojama sirsnība — tie ir vārdi, kuri vistiešāk raksturo vallietes Rozes Jankužas būtību. Sieviete atzīst, ka viņas sūtība ir vienkārša: uzklausīt cilvēkus un, cik viņas spēkos, visiem palīdzēt. Pati Roze, kad jāstāsta par sevi, samulst, bet vārdu pa vārdam atraisās un uzplaukst kā īsta roze. Viņā ir kaut kas arī lepnajam ziedu karalienes Rozes vārdam neatbilstošs — vienkārša, atklāta un sirsnīga.
Roze Vallē dzīvo kopš bērnības, uz šejieni ģimene pārcēlās, kad Rozei un gadu jaunākajam brālim bija jāiet skolā, bet dzimtajā Gobā Birzgales pagastā tā bija 13 kilometru attālumā.
Vārds mīlulei
— Kā esat tikusi pie tik skaista vārda?
— To man deva tēvs. Viņš bija izsūtījumā Sibīrijā, kur smagi saslima, un viņu aprūpēja medmāsiņa Roze. Kad piedzimu es, viņš nosauca mani par Rozi. Tēvs bija pasakains cilvēks. Viņš nomira 1976. gadā, bet man viņa aizvien pietrūkst. Bieži nodomāju: būtu tētis tagad dzīvs. Viņš par māti bija trīsdesmit gadu vecāks. Tēvs mani ļoti mīlēja un lutināja, mācīja, kā vajag pareizi dzīvot, un arī es saviem bērniem cenšos dot to maigumu un mīlestību, ko saņēmu no viņa. Bieži aizbraucu pie viņa uz kapiem Gobā, izrunājos ar tēvu. Arī pēc izskata esmu īsta tēva meita. Māte man ir stingrāka.
— Roze un Ziedonis. Vīru atbilstošu savam vārdam meklējāt?
— Nemeklēju vis, bet cilvēki šo sakritību ievēro vispirms. Kad mums Radio 2 atskaņoja apsveikuma dziesmu kāzu jubilejā, arī tad pirmais, ko paziņoja vadītāja, bija: “Cik saskanīgi — Roze un Ziedonis! Kā tā var notrāpīt?”.
— Vai jūsu dzīve ir tik ziedoša?
— Labāk jau nelielīšos, taču tajā viss ir kārtībā. Starp citu, vislielākais manas dzīves kuriozs bija, kad mūsu kāzās Ziediņam uzvilku gredzenu kreisās rokas pirkstā. Blakus visi čukst: “Otrā rokā, otrā!”, bet es nesaprotu, ko tādu esmu izdarījusi. Kad atjēdzos, aši vilku nost un liku pareizajā. Vīrs bija apmulsis, tas arī kāzu fotogrāfijās redzams.
Mātes vēstules znotam
— Kā jūs ar vīru iepazināties?
— Ziedonis man ir otrais vīrs. Bērnībā dzīvojām kaimiņu mājās, nepilna kilometra attālumā viens no otra. Viņš ir četrus gadus jaunāks par mani. Taču, kad man bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu, es nepievērsu uzmanību pusaudzim kaimiņos. Viņš man rakstīja mīlestības vēstules, bet es atdevu tās mammai un teicu, lai uzraksta atbildi, sak”, ko es tam bērnam rakstīšu. Tagad viņš zina, ka patiesībā viņam rakstīja mana māte…
Taču liktenis mums bija lēmis būt kopā. Atkal satikāmies, kad viņš atbrauca atvaļinājumā no dienesta, bet es tad jau biju precējusies. Pirmajā laulībā nodzīvoju piecus gadus, attiecības ar pirmo vīru mums ir ļoti labas, nekāda naida nav, un viņš brauc pie mums ciemos. Šogad 14. novembrī būs 20 gadu, kopš ar Ziedoni esam precējušies.
Deju paradīze
— Zinu, ka jūs vieno arī kopīgs vaļasprieks.
— Abi dejojam Valles vidējās paaudzes deju kolektīvā. Sākām dejot jau pirms apmēram divdesmit gadiem, tad vēl Imants nebija piedzimis. Kad puika piedzima, dejošanā bija pārtraukums. Kādu laiku deju kolektīva Vallē nebija, pirms dažiem gadiem to atjaunoja, un mēs bijām vieni no pirmajiem, kuri pieteicās. Arī mūsu dēls Imants dejo gan vidējās paaudzes, gan tagad Vallē nodibinātajā jauniešu deju kolektīvā. Ir dejas, kuras es dejoju pārī gan ar vīru, gan ar dēlu.
Dejošana ir atpūta, kurai “aiziet” arī naudiņa, taču dejot man ļoti patīk. Tā man ir kā paradīze. Kaut ir veselības problēmas, iedzer tableti, lai nesāp, un uz priekšu! Valles deju kolektīvā ir brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem var par visu izrunāties. Mēs tajā esam vieni no vecākajiem, Imants — jaunākais. Sākumā viņš bija kautrīgs, bet tagad jau droši dejo un arī ballēs izdancina deju kolektīva dāmas.
— Ir vienkārši apvienot saimniekošanu mājās un visas ģimenes vaļasprieku — dejošanu?
— Reizēm viegli nav. Esam Breša zemnieki, saimniekojam kopš 1989. gada. Agrāk lielās platībās audzējām dārzeņus, pārdevām tos kafejnīcai Rīgā, tad gan biju pārgurusi, tos hektārus ravējot un novācot. Tagad zemniekošana mums ir tikai tāds vaļasprieks, nauda jāpelna citur. Kūtī ir piecas slaucamas govis, tās slauc vīrs, es tikai viņam šad tad palīdzu, mums ir vairāk nekā 40 hektāru zemes, kur audzējam graudus. Vīram ir divi “algas darbi” — viņš vada komunālo saimniecību pagastā un ir skolas saimnieks, arī man ir darbs, tāpēc reizēm viss notiek aulekšiem. Visu cenšamies padarīt kopā, palīdzam viens otram, lai divas reizes nedēļā pusastoņos būtu mēģinājumā skolā. Liels palīgs ir dēls, viņš viens ar visu tiek galā, kad dodamies kādā ekskursijā.
Citā pasaulē
— Esat lieli ceļotāji?
— Ceļot mums tiešām patīk. Esmu bijusi Vidusāzijā, Kaukāzā, Eiropas un Skandināvijas valstīs. Lielākoties braucam abi ar vīru, tikai vienreiz Austrijā biju viena, jo Ziediņš (tā Roze sauc vīru — aut.) netika. Šogad arī deju kolektīvam ir cerība tikt uz ārzemēm, varam izvēlēties, uz kuru valsti doties. Man gribas, lai braucam uz Vīni Austrijā. Kad tur biju viena, metu monētu un domāju: kaut varētu te būt kopā ar Ziediņu. Varbūt piepildīsies…
— Kurš bija jūsu interesantākais ceļojums?
— Īpašs bija divdesmit dienu brauciens pa Dņepru un Melno jūru, to laimēju loterijā 1985. gadā. Šajā braucienā no Latvijas biju vienīgā. Tālākā vieta, kur esmu bijusi, ir Buhāra, Samarkanda, tā ir cita pasaule. Tur biju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, un tagad televīzijā skatos, ka tur nekas nav mainījies — netīrība, cilvēki tāpat tērpušies. Plovs un melones gan tur bija ļoti garšīgi. Man ļoti patika arī Troļļu ceļi Norvēģijā. Tas ir tik ekstrēmi — ceļš šaurs, blakus aiza, un sajūta biedējoša. Savu vārdu ierakstīju sniegā Ēdelveisa virsotnē Tirolē. Vienīgā vieta pasaulē, kur mans vārds ierakstīts, tikai nezinu, cik ilgi tas tur būs.
Svētīga vieta
— Pēc profesijas esat pārtikas tehnoloģe. Savā specialitātē strādājāt?
— Kādu laiku Rīgā strādāju, tad pārnācu uz laukiem. Strādāju veikalā un savu prasmi izmantoju, saimniekojot viesībās, bērēs. Īstenībā gatavot man ļoti patīk. Mūsu mājās gandrīz katru dienu iegriežas ciemiņi, reta ir diena, kad te valda klusums. Mums ir ļoti daudz draugu, viņi saka: “Pie jums tāda svētīga vieta. Te ir tik labi!”. Pat nejauši iepazīti cilvēki ātri kļūst par draugiem un bieži brauc ciemos. Divas trīs reizes gadā pie mums viesojas tuvi draugi no Vācijas — volejbolists Juris Grantiņš ar savu ģimeni. Man ļoti patīk uzņemt viesus un to noteikti neuztveru kā apgrūtinājumu. Ar cilvēkiem man ir vienkārši labi.
Neoficiālie audžubērni
— Ar ko nodarbojas jūsu bērni?
— Dēls Imants vēl mācās vidusskolas 11. klasē. Viņš ir mērķtiecīgs. Pagājušajā vasarā Rīgā mācījās bārmeņu kursos, praksē strādāja restorānā Reiterna namā. Viņam šī joma patīk, bet dēls vēl nav izlēmis, kam pievērsties, jo viņam interesē arī datori. Meita četrus gadus Latvijā nedzīvoja, viņa mācījās un strādāja Vācijā, tad Īrijā. Meitai tagad sava ģimene, viņa dzīvo Iecavā. Mums ir arī mazdēliņš, viņam ir četri mēneši, un ir brīnišķīgi būt tāda mazuļa vecmāmiņai.
Mums ir arī neoficiāla audžumeitiņa Ilze, kura jau piekto gadu studē psiholoģiju un strādā Vācijā. Viņa ir no Skrīveriem.
— Kā tikāt pie audžumeitas?
— Ilžuks ar mūsu meitu Solvitu iepazinās slimnīcā, brauca ciemos un reiz teica: “Es nevarētu pie jums padzīvot?”. Nu, protams, meitēn, nāc un dzīvo! Tā Ilze te palika četrus gadus, beidza skolu. Par savu audžudēlu uzskatu arī kādu puisi no Skaistkalnes, viņš bija Solvitas draugs un vairākus gadus nodzīvoja pie mums. Tad viņš aizbrauca uz Norvēģiju, tagad dzīvo Rīgā. Nedēļas nogalēs visi mani bērni atkal ir klāt, arī Ilžuks, kad ir Latvijā, brauc pie mums.
— Tā vienkārši: nāc un dzīvo… Ko par to saka jūsu vīrs?
— Reizēm jau viņš paburkšķ, bet Ziedonis ilgi nespēj dusmoties. Ja bērnam vajag mājas, lai dzīvo! Esam abi pie tā pieraduši, jo arī radu un draugu bērnu vasarās mūsmājās ir daudz, viņiem te patīk. Starp citu, kad šogad vārdadienā saņēmu 104 apsveikumus īsziņās un telefona zvanos, vīrs teica: “Tas vairs nav normāli!”. Vēl ap četrdesmit sveicēju ieradās ciemos. Nu ko lai dara, ja es cilvēkiem patīku!
Atkal cilvēkos
— Jūs darbojaties arī biedrībā “Valles pūces”.
— Esmu viena no 13 pirmajām dalībniecēm. Viss sākās ar mācībām kursos, pēc kuriem diplomus saņēmām uz plosta ezera vidū. Vēlāk arī apvienojāmies “Valles pūcēs”. Mācāmies, darbojamies projektos, palīdzam tiem, kuriem vajadzīgs atbalsts. Runājam par dažādām tēmām — kulināriju, veselību, un dzīve šķiet interesantāka. Patlaban biedrības darbība gan ir mazliet apsīkusi.
Galvenais — mīlestība
— Jums ir kāds sapnis?
— Abi ar vīru gribētu studēt augstskolā, bet pagaidām nepietiek laika. Gribas iemācīties vācu valodu. Man to vajag, lai sazinātos ar draugiem. Bet vispār man ir viss, ko var gribēt — vīrs, bērni, māja, arī mašīnu vīrs uzdāvināja. Gribētos, lai bērni godīgi un labi savu dzīvi nodzīvotu. Bez meliem.
— Arī pati šo principu savā dzīvē ievērojat?
— Cenšos, kaut ne vienmēr izdodas. Galvenais dzīvē ir mīlestība un maigums pret visiem — to mācīju gan meitai, gan dēlam. Esmu ticīga, arī tas man no tēva. Esam laulājušies baznīcā, arī bērni kristīti, bet pārējie ģimenē ir vien tādi svētdienas baznīcēni.
— Kas jūsu dzīvē ir stiprākais balsts?
— Ziediņš noteikti! Arī dēls. Viņi ir stiprais plecs man līdzās.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Roze Jankuža.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada
18. februāris, Ogres rajona Birzgales pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — pārtikas tehnoloģe, beigusi Rīgas pārtikas tehnikumu.
NODARBOŠANĀS: zemniece, strādā arī par apkopēju Valles pagasta padomē.
ĢIMENE: vīrs Ziedonis, meita Solvita (26), dēls Imants (17).
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
VAĻASPRIEKS: dejošana.
