Klintaines pagasta “Ziemeļos” dzīvo bijušie rīdzinieki — pensionāri Beāte un Bruno Brēķi. Viņi savulaik nopirka tikai mājas drupas, bet nu “Ziemeļi” ir viena no skaistākajām sētām Klintainē.
Klintaines pagasta “Ziemeļos” dzīvo bijušie rīdzinieki — pensionāri Beāte un Bruno Brēķi. Viņi savulaik nopirka tikai mājas drupas, bet nu “Ziemeļi” ir viena no skaistākajām sētām Klintainē.
Aizejot pensijā, maina dzīvesvietu
— Abi esam rīdzinieki, taču vīra senči ir sēlpilieši. Līdz pensijai strādāju konstruktoru birojā Rūpniecības ministrijā — padomju laikā tāda ministrija bija. Vīrs bija autovadītājs, 33 gadus stūrēja taksometru, — stāsta “Ziemeļu” saimniece Beātes kundze.
— “Ziemeļus” nopirkām jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet dzīvot šurp pārcēlāmies tikai 1990. gadā. Mājas bija gandrīz sabrukušas, pat zemē iegrimušas, viss, kas pa šiem gadiem atjaunots, pašu rokām veikts, — saka Bruno kungs.
Arī stārķi klāt
Viņš ar sēlpilietim raksturīgo sīkstumu “Ziemeļus” pārveidojis līdz nepazīšanai. Palīdzējuši arī dēls Andris, vedekla Elīna un mazmeita Annija. Nu Annija mācās 12. klasē, un dēla ģimene dzīvo Rīgā, uz laukiem pārcelties viņi neplāno. “Ziemeļos” ierodas palīdzēt un svētkos, kad visiem jābūt kopā.
“Ziemeļu” pagalmā kuplo milzīgs ozols, kurš ir Latvijas dižkoku sarakstā. Kad Brēķi māju pirka, viņiem vajadzēja ar parakstu apliecināt, ka dižkoku saglabās. Taču pats jaukākais ir tas, ka reizē ar Beāti un Bruno uz “Ziemeļiem” atlidojis arī stārķu pāris. Viņu ligzda visus šos gadus stingri turas dižozola zaros. Saimnieki uzskata — tā ir laba zīme — un katru pavasari savus svēteļus sagaida kā ģimenes locekļus.
Čūskas aiznes uz mežu
— Mūsmājās gan ziemu, gan vasaru sētas kokos ligzdo dažādi putni, piemēram, krāšņie sīļi un vairāku sugu mazputniņi. Ziemā viņiem sagatavojam barotavas, tur tad putni arī katru dienu piepilda guzu, — priecājas saimniece.
— Vasarā pagalmā nereti ielien čūskas. Viņas uzmanīgi noķeram un aiznesam uz mežu. Reiz tā izdarījām arī ar zalkti. Lai gan viņu var uzskatīt par mājas svētību, bija bail, ka stārķi nepamana. Viņiem pietiek zaļo varžu, kuras mīt mūsu dīķī. Nevarat iedomāties, kādi klusajos pavasara un vasaras vakaros mums ir jānoklausās varžu koncerti! Tas ir neiedomājami, cik dažādās “toņkārtās” viņas kurkst… Pat no stārķiem nebaidās, — teic Beātes kundze.
“Esam vientuļnieki”
Beāte un Bruno sevi uzskata par vientuļniekiem, viņiem ir labi divatā, kaut arī kungam jau 75, bet sievai — nedaudz mazāk. Gadiem ritot, jūtas neizplēn, un viens otra sejā grumbiņas pat nepamana. Galvenais — būt kopā. Abi jūtas kā dziesmā par eglīti un bērzu. Viņš sargā eglīti no vētrām un dzīves sniegputeņiem, viņa atbild ar mīlestību un sirdssiltumu.
— Mēs salaulājāmies Rīgas laulību pilī 1956. gada 29. decembrī. Nu jau 48 gadus kopā. Mums neko vairāk nevajag, tikai būt kopā ik dienu. Tā ir mūsu paradīze te, zemes virsū, — saka Bruno kungs.
Iepazīstas dziedot
Viņu iepazīšanās bijusi romantiska, tas esot garš stāsts, to pataupīšot zelta kāzu jubilejai.
— Arī mani vecāki iepazinās neparastos apstākļos 1926. gada Dziesmu svētkos Rīgā. Viņa — skaista liepājniece Malvīne krāšņā tautastērpā, viņš — Jānis no bagātā Lielvārdes novada. Vēl saglabājušās to laiku fotogrāfijas, — atceras “Ziemeļu” saimnieks.
Taču mātes un tēva liktenis bija traģisks. Kad ģimenē jau auga dēls Bruno un meita Biruta, Brēķus izsūtīja uz Sibīriju. Tēvs no Vjatlaga neatgriezās. Māte un bērni izturēja. Sirmā māmuļa mūža nogali — līdz pat 96 gadiem — dzīvoja “Ziemeļos”. No viņas darbīgumu un latvisko sīkstumu mācījās arī Beāte un Bruno.
Draudzene ierauga un saprot
— Mūsu draugi dzīvo Rīgā. Pirmajos gados, kad pārcēlāmies uz laukiem, viņi nevarēja saprast, kāpēc tā darījām.
Mana labākā draudzene Zigrīda pat dusmojās — kad saslimsiet, nebūs kas maizīti un ūdens krūzīti padod, kāpēc jums tā nomale vajadzīga? Es viņai rakstīju: ja zemes virsū ir paradīze, tad tā ir te… Zigrīda neticēja un reiz negaidot atbrauca pie mums. Mēs nebijām mājās. Viņa visu bija apskatījusi un atstājusi zīmīti: “Beātiņ, nu es patiesi redzēju tavu paradīzi!”, — atceras Beātes kundze.
