Stāstot par šīs nedēļas jubilāru Valdi Tomsonu, no stāsta nevar svītrot viņa sievu Irmu. Teju visa dzīve viņiem pagājusi kopā, un nevajag daudz laika un īpašas novērotāja spējas, lai pārliecinātos — viņu starpā joprojām ir mīlestība, sapratne, cieņa.
Vīrs ar “nepareizo ideoloģiju”
Cilvēkus, kurus satiec ikdienā, uztver kā iezemiešus, savējos, kuri te bijuši kopš dzīves sākuma. Tāds priekšstats man bija arī par Valdi Tomsonu, Pilkalnes muižas saimnieku Neretas novada Pilskalnes pagastā. Muižkungam rīt 63. dzimšanas diena, un tas bija iemesls interesēties ne tikai par muižu, ko esmu darījis līdz šim, bet arī par tās saimniekiem.
Valdis uz Neretas pusi atnācis no Kurzemes — Dundagas puses, Nevejas ciema. Vēlāk vecāki — mamma Zelma un tētis Zigurds — pārcēlās uz Talsiem. Tie, kas bijuši Talsos un stāvējuši pie luterāņu baznīcas, var iedomāties vidi, kurā Valdis uzaudzis — vienā no mājām baznīcas apkārtnē. Te arī māsa Gundega. Valda mamma Latvijas laikā mācījās par skolotāju, vēlāk strādāja par grāmatvedi. Tētis par visādām nelabām darbībām kara laikā — bija leģionārs — divas reizes izsūtīts. Mammai, kas bija izgājusi pie vīra “ar nepareizu ideoloģiju”, ceļš uz darbu skolā bija slēgts, turklāt arī pati nespējusi bērniem skolā mācīt vienu, bet domāt citu. Arī tētis mācījies par skolotāju institūtā Jelgavā. Pēc kara nonācis filtrācijas nometnē, apprecējās, bet 1949. gadā tiesāts kā valsts nodevējs un izsūtīts vēlreiz. Latvijā atgriezās 1956. gadā, un pēc gada pasaulē nāca Valdis.
Bišu maizei naudas nepietika
Kā Valdis jaunībā nokļuva Aizkraukles pusē? Viņš to sauc par likteņa ironiju. Saistība te ar bērnības draugu Viesturu Šnikvaldu. Jau trīs gadu vecumā abi kopā gājuši Talsu bērnudārzā, vēlāk arī astoņgadīgajā skolā. Pēc pamatskolas sprieduši, ko darīt tālāk. Traktorus un eļļas nejuta kā aicinājumu, un Valdis piedāvājis — ejam mācīties par mežsargiem! Visu dienu svaigā gaisā. Draugs gan iebildis, jo perspektīva — visu mūžu plinti plecā vazāties pa mežu — jaunībā šķita garlaicīga nodarbošanās. Viņa piedāvājums bija mācīties par biteniekiem. Izmācījušies, ar to problēmu nebijis. Kā jau padomju zemes pilsoņi, devušies dienestā. Kad Valdis no tā atgriezies, dzimtajā Talsu pusē, Valdgales pagastā, gājis uz iepriekšējo darbavietu pie kolhoza priekšsēdētāja Auzukalna darbu prasīt. Kolhozā bijusi liela drava, vairāk nekā 1100 bišu saimju. Neiepriecinoša bija priekšnieka atbilde: varbūt to dzīvošanu vari atrast pie kādas tantiņas. “Paliku dusmīgs, atbraucu uz Pilskalnes pagastu, kur dzīvoja Irmas ģimene,” stāsta Valdis. Pilskalnē viņu sagaidīja atplestām rokām — piedāvāja divistabu dzīvokli. Te seko paradoksālā daļa: Pilskalnē bišu nav! Saimniecībā nebija savas dravas. “Bet tu varēsi strādāt par mežkopi,” piedāvājis sovhoza priekšnieks. Nelīdzēja Valda atrunas, ka viņš no mežkopības neko nesaprot: “Mums te ir viena sieviete, viņa šo darbu dara jau vairākus gadus, ierādīs arī tev. Tā arī visu darba mūžu par mežsargu nostrādāju.”
Vēlāk gan ierīkoja dravu, kas simboliski beidzās vienā gadā ar PSRS sabrukumu. Tā gada rudenī vairāk naudas vajadzēja kombainu degvielai un citiem ar ražas novākšanu saistītiem darbiem. Medu no saimēm noņēma, bet uz ziemu barību bitēm nebija, par ko nopirkt. Pavasari no simt saimēm sagaidīja tikai piecas. Vēlāk, kad sakās privatizācija, katram, kurš vēlējās, saimes deva apmaiņā pret pajām. Tā arī sovhoza drava beidza pastāvēt.
Tā dzīvot ir grēks!
Kā tik pēkšņi šajā stāstā ienāca Irma? Valdis viņu pamanījis, kad mācījās Vecbebros pēdējā kursā. Irmai, meitenei no netālajām “Skružu” mājām, toreiz bija 15 gadu, tikko sākusi mācības kā ēdienu gatavošanas tehnoloģe. “Man 17. Kad viņu ieraudzīju, biju pagalam, beigts cilvēks. Tur nebija variantu,” atceroties laiku pirms vairāk nekā 45 gadiem, stāsta Valdis. No iepazīšanās brīža līdz kāzu dienai pagāja pieci gadi. Viņus šķīra armijas laiks, kad mīlestību noturēja vēstulēs pateiktais, arī pirmie darba gadi. Pēc pieciem gadiem Irmas mamma stingri noteikusi: “Tā nebūs dzīvot! Tas ir grēks. Būs precēties, ja grib kopā dzīvot.” Pirms diviem gadiem 23. septembrī abi svinēja rubīna kāzas.
Barons — tas skan lepni
Kā Tomsoni kļuva par muižniekiem? Pēc dzīvokļa pārim sovhozs Pilskalnes centrā piešķīris Līvānu māju. Piecus gadus tajā izturēja un saprata, ka vairāk gan ne. Pirms 31 gada viņi pārcēlās uz Pilkalni. Sovhozs bija priecīgs — kādai ģimenei būs teju jauna māja, bet kaimiņi teica, ka esot traki, pametot jaunu māju un aizejot uz pamestu, aizaugušu vietu. Prasījuši — kāpēc? Valdis jokojot atbildējis: ieklausieties, kā tas skan — barons fon Tomsons. Tajā laikā gan vēl nekas nevēstījis par PSRS sabrukšanu, bet līdz ar Latvijas valsti, kas ieguva brīvību pāris gadu vēlāk, savu brīvību saņēma arī Tomsonu pāris.
Māja gan bija tukša, tajā neviens nedzīvoja — no lielās ēkas lietojamas bija divas istabas un virtuve.
Valodu iemāca satelīts
“Darījām to pārsvarā bērnu dēļ. Pilskalnes centrā viņi nemitīgi bija burzmā. Nospriedām, ka viņiem vajag arī laiku, lai paskatītos, kā zāle aug un skudras staigā,” stāsta divu meitu un dēla tētis. Vai bērnu tālāko izvēli, dzīvi ietekmējusi dzīve muižā? Uz mājas jumta bija garas trepes, pa kurām uzkāpt līdz manteļskursteņa galam. Ingai mīļākā vieta bija tur, augšā, kur neviens netraucēja, kur varēja lasīt grāmatu. Vēlāk Inga studēja filoloģiju.
Otrais bērns, kad galīgi nebija, ko darīt, sēdās pie televizora. Tomsoniem vieniem no pirmajiem šajā pusē bija satelīttelevīzija. Tolaik pārsvarā uztvert varēja Vācijas televīzijas kanālus — mūziku un multfilmas. Kad Gita bija paaugusies, uz muižu atbrauca tās iepriekšējo saimnieku pēcnācēji — kundze, kura savus 18 gadus vēl bija sagaidījusi šajā muižā, un viņai līdzi mazdēls. Viņš ar mazo Gitu skraidījis pa sētu, un vecā dāma kādā brīdī teica — jūsu meita skolā ļoti labi apguvusi vācu valodu, perfekti runā, bez kļūdām. “Bet mēs taču zinām, ka viņa skolā mācās angļu valodu. Tagad Gita dzīvo Austrijā un darbu tur ieguva, tikai pateicoties perfektajām vācu valodas zināšanām,” stāsta Valdis. Mārtiņš iemācījās patstāvību, pārcēlās uz Angliju, kur dzīvoja astoņus gadus. Šogad devās uz Vāciju slēpot, bet pandēmijas dēļ atpakaļ uz Angliju netika un tagad atkal dzīvo Latvijā. Pie Valda un Irmas sestdien uz Pilkalni atbrauks arī divi mazbērni — Matīss un Nora, kaimiņi, draugi un radi no teju visas Latvijas — Baldones, Talsiem, Mērsraga. ◆
