Skrīveru zinātnes centrā desmit gadu ilgā selekcijas darbā Agnese Nollendorfa un Aivars Pogulis izveidojuši jaunu griķu šķirni ‘Aiva’. Tās sēklas var iegādāties, sazinoties ar Zinātnes centra selekcijas nodaļu.
Skrīveru zinātnes centrā desmit gadu ilgā selekcijas darbā Agnese Nollendorfa un Aivars Pogulis izveidojuši jaunu griķu šķirni “Aiva”. Tās sēklas var iegādāties, sazinoties ar Zinātnes centra selekcijas nodaļu.
Šķirne radusies, uzlabojot Latvijā ilgstoši audzētās baltkrievu šķirnes “Anita Belorusskaja” saimnieciskās īpašības. Kopš 2004. gada “Aiva” iekļauta Augu šķirņu kataloga “A” sadaļā — tas nozīmē, ka to var realizēt visā Eiropā. Selekcionāri cer, ka Latvijas augkopjiem “Aiva” iepatiksies un drīzumā aizstās šķirni “Anita Belorusskaja”.
Šķirnes “Aiva” raksturojums
Šķirnei “Aiva” ziedi var būt krāsu gammā no baltas līdz vāji rozā, riekstiņi trīsstūraini, ar pelēkiem punktotiem apvalkiem.
Augi vidēji 84—100 cm gari, ar zarainiem noturīgiem stublājiem, bet ar vidēju veldres izturību. Sakņu sistēma vāji attīstīta, sakņu masa galvenokārt izkārtojas aramkārtā.
Veģetācijas periods no sadīgšanas līdz tehniskajai gatavībai (70—75% gatavo riekstiņu fāzei) ilgst 67—73 dienas un ir par četrām piecām dienām garāks nekā standartšķirnei. Augi vidēji izturīgi pret kaitēkļiem un slimībām.
Saimnieciskās īpašības
Pērn pirmo gadu “Aiva” iesēta 1,5 ha lielā platībā, lauku apskatē atzīts, ka sējums atbilst izlases sēklas prasībām.
Salīdzinājumā ar graudaugiem griķu ražas līmenis nav augsts — līdz 3 t no hektāra, pa gadiem tas svārstās un ir ļoti atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Labvēlīgos laika apstākļos šķirnes “Aiva” potenciālā raža ir līdz 3,5 t no hektāra, vidējā raža (apmēram 2,1 t no hektāra) nedaudz — par 11% — pārspēj standartšķirni “Anita Belorusskaja”. 2004. gadu nevar uzskatīt par griķu audzēšanai piemērotu. Griķi varēja intensīvi augt un attīstīties tikai jūlija sākumā, kad bija neilgs siltuma periods. Skrīveros no hektāra ievāca 2 t griķu “Aiva”, un tas ir labs rezultāts tik vēsā un lietainā vasarā, kāda bija pērn.
Mazliet par agrotehniku
Griķiem piemērotākas ir vieglas vāji skābas (pH 5—6) augsnes. Tos ieteicams sēt pēc pākšaugiem. Var arī vairākus gadus pēc kārtas atkārtoti sēt vienā vietā. Pēc griķiem ieteicams audzēt graudaugus, īpaši kviešus, to raža ļoti pieaug. Savukārt kartupeļu ražas griķu zemē samazinās.
Latvijas klimatā griķus sēj maija otrajā pusē vai pat jūnija pirmajās dienās, kad vairs nav gaidāmas salnas.
Nezāles sekmīgi var apkarot ar agrotehniskiem paņēmieniem — pirms sējas tīrumu papildus kultivē, tas ir īpaši nozīmīgi, saimniekojot bioloģiski. Tradicionālajā lauksaimniecībā sadīgušās nezāles var apstrādāt ar raundapu (2—3 l/ha) un apmēram pēc nedēļas ar kombinēto sējmašīnu sēt griķus.
Pēc sadīgšanas griķi aug ļoti lēni, tādēļ šajā laikā jāraugās, lai sējumu nenomāktu nezāles. Latvijā griķiem nav oficiāli reģistrētu augu aizsardzības līdzekļu. Griķu sējumos problēmas varētu radīt tīruma pērkone.
Audzējot griķus sēklai, obligāti jāievēro lauku izolācija. Lopbarības augu sēklaudzēšanas un sēklu tirdzniecības noteikumos svešapputes augiem bāzes sēklas laukos starp vienas sugas kultūraugu sējumiem noteikts 500 m attālums. Tas īpaši jāatceras, iegādājoties “Aivu” (daudzi sēklaudzētāji vēl audzē griķu šķirni “Anita Belorusskaja”).
Griķu kulšana labāk veicas pēc rudens salnām — kad lapiņas nobirušas un stiebrs vairs nav tik sulīgs.
Pēc nokulšanas griķu salmus var sasmalcināt un iestrādāt augsnē, jo tie satur daudz kālija un ir vērtīgs mēslošanas materiāls. Griķu salmi ir labi pakaišiem, bet tos nevajadzētu izmantot kā lopbarību (albīniem dzīvniekiem tie var izraisīt saslimšanu).
(Sagatavots, izmantojot publikāciju žurnālā “Praktiskais Latvietis”)
