Pēc tam, kad Jūrmalas mērs Gatis Truksnis licis izgatavot apmēram 3000 latu vērtu amata ķēdi, ar ko dižoties tikšanās reizēs un pieņemšanās, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs paziņojis, ka neesot tāda normatīva regulējuma, kas ļautu pašvaldībai šādu ķēdi iegādāties: “Ja Jūrmalas pašvaldība var parādīt, kurš likums viņiem atļauj šādu ķēdi iegādāties, esam gatavi uzklausīt un vērtēsim, bet pašlaik neredzam pamatu šādiem izdevumiem pašvaldības budžetā.”
Savukārt Truksnis pēc saņemtās kritikas uzrakstījis pašvaldības grāmatvedei rezolūciju, kurā lūdzis katru mēnesi no viņa algas ieturēt 500 latu līdz brīdim, kamēr segs ķēdes izmaksas, — 3000 latu. Jāpiekrīt Sprūdža kungam, kurš par Jūrmalas mēra rīcību sacīja: “Ja katru reizi, kad pašvaldība pieņem iedzīvotāju interesēm neatbilstošu lēmumu, viņiem nāktos atbildēt ar savām personīgajām finansēm, mēs dzīvotu daudz labāk pārvaldītās pašvaldībās un valstī.”
Šādas amata ķēdes šobrīd ir tikai trijās no deviņām lielākajām pilsētām — Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā, taču Jelgavas un Rīgas mēri ikdienā ar tām nedižojas. Protokola speciāliste Irma Kalniņa norādīja, ka diplomātiskajā protokolā par amata zīmēm pilsētu mēriem nekas nav teikts: “Zinu, ka Ņujorkas un Vašingtonas mēram tādas ķēdes noteikti nav.”
Ko lai dara, ja liela daļa priekšnieku Latvijas pašvaldībās joprojām jūtas kā karaļi? Katram gribas iemantot apkārtējo cieņu un iegūt iedzīvotāju padevību, klanīšanos un rokas bučošanu, bet tam vajag arī atbilstošus aksesuārus — zelta kroņus, zižļus, ķēdes un gredzenus. Iedzīvotājiem to derētu atcerēties nākamajās pašvaldību vēlēšanās, lai pēc tam nav jābrīnās, ka domnieki pasūta tērpus un lūdz izgatavot zeltītus aksesuārus gluži kā 12. gadsimta feodāļi. Kurš gan izvēlēsies, piemēram, tradicionālo prievīti kā reprezentācijas atribūtu, ja par pašvaldības naudu ir iespēja iegūt masīvu zelta ķēdi? Skaidrs, ka tāds mēra tēls simbolizē labklājību un mieru pašvaldībā, iedzen bijību visos padotajos.
Edmundu Sprūdžu pārsteidz vēl kāda pašvaldību rīcība, proti, tās regulāri sūdzas, ka tas vai cits likums ir slikts un tāpēc to pārkāpjot: “Pašvaldības vienkārši ir pieradušas likumu pārkāpt un pēc tam taisnoties, ka likums ir slikts. Viņi pat neapiet likumu ar līkumu, bet pārkāpj un zina, ka pārkāpj.”
Pēdējais laiks beigt brīnīties par sekām un sākt strādāt, lai novērstu šos un līdzīgus pārkāpumus pašvaldībās, un nemeklēt pēc tam attaisnojumu, kāpēc tā noticis. Daudzas pašvaldības ilgus gadus ir dzīvojušas kā mazas karalistes — ko gribu, to daru! Vai tās kāds kontrolē un apjauš patieso ainu, kas tur notiek? Tā vietā, lai ministra vizītes laikā dzertu kafiju, bildētos un spriestu par nākotnes vīzijām, jārunā par nepadarītajiem darbiem, iedzīvotājiem dotajiem solījumiem un jāprasa pārskats par naudas izlietojumu jau šodien.
