Pagājušajā nedēļā uzmanības centrā bija gatavošanās referendumam. Piedalījos vēlēšanu iecirkņa iekārtošanā. Apmeklēju semināru Aizkrauklē par referenduma norisi, dokumentācijas noformēšanu. Tā kā vēlēšanu komisijā darbojos jau vairāk kā 20 gadu, daudz jauna neuzzināju.
Atšķirībā no Saeimas vai citām vēlēšanām referenduma aptaujas lapa nebija jāliek aploksnē, kas ir pat labāk, īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Ar aploksnēm mēdz būt starpgadījumi — tās aizlīmē tukšas, atplēš. Arī izmaksas būtu lielākas, un laiks referenduma rīkošanai nebija pārāk ilgs. Tāpēc beidzot būtu jāievieš elektroniskā balsošana. Vislabāk, ja tā būtu daļēji elektroniska, lai tie, kuriem dators ir sveša lieta, turpinātu balsot pa vecam. Kaimiņi igauņi šādu sistēmu jau sen izmanto. Tā vien šķiet, ka mēs neesam īsti saimnieki savā zemē. Pietrūkst uzdrīkstēšanās, stingras nostājas. Baidāmies ieviest jauno un neesam tam gatavi. To jūt arī izglītības sistēmā, strādājot skolā. Cenšamies pārņemt ārzemju pieredzi, bet, kad neilgā laikā tā nedod cerēto efektu, rodas vilšanās un neticība.
Pirms referenduma Viesturs Dūle aicināja balsot, neievelkot krustiņu ne “pret”, ne “par”. Es gan šādu attieksmi neatbalstu. Ar to vien, apliecinot piedalīšanos, nepietiek. Likums ir jāievēro, un rezultātā skaita balsis, nevis sirdsapziņas.
Jautājums arī, kāpēc mēs nonācām līdz šādam referendumam? Acīmredzot mūsu likumi nav tik stipri, bet gan pārāk elastīgi, ja tiem var atrast apkārtceļus. Nevajadzēja nemaz pieļaut parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu. Mēs paši vilku dārziņā ielaidām. Mūsu tautas, valdības nelaime ir tuvredzība lēmumu pieņemšanā. Vainojama nespēja paredzēt vairākus soļus uz priekšu vai arī liels spiediens no malas, ko ietekmē nauda. Materiālā puse mūsdienās ir dominējošā, bet garīgā pasaule arvien vairāk tiek izspiesta no ikdienas. To pierāda arī referenduma rezultāti Latgales pusē. Cilvēki neiedziļinās problēmā, bet vēlas atpakaļ tos laikus, kad bija darbs un alga. Tāpēc balsoja par krievu kā otro valsts valodu.
Tā kā krievu valodas aizstāvji vēlas arī Eiropā šo valodu ieviest kā starptautisku, nez vai ar referendumu būs pielikts punkts. Mēs, mazā Eiropas valstiņa, esam lielā mērķa apakšpunkts. Latvijā ir labvēlīga augsne tāda plāna realizācijai.
Izglītības ministrs Roberts Ķīlis vēlas reformas savā ministrijā un izglītības sistēmā. Esmu par reformām. Mācību saturam jābūt skolēna spējas, talantu atbalstošam. Bērniem jārada interese par skolu. Tā vietā viņos grūž informāciju, bet bērni to nepieņem. Jāmāca dzīves un praktiskas lietas, lai nav tā, ka ar akadēmisko izglītību cilvēks nespēj izdzīvot — ne normālu ģimeni, ne attiecības veidot. Par šīm lietām jārunā jau bērnudārzā. Kāpēc cilvēkam ar vairākām augstākajām izglītībām Latvijā nav darba? Valstij jānosaka prioritātes, kurā virzienā izglītoties — ķīmijas, rūpniecības vai citā. Tad šādas situācijas nerastos.
Nedēļas sākumā bija Valentīndiena. Redzu, ka jauniešiem šie svētki patīk. Sūtīja un saņēma sirsniņas, vēstules. Klasē ar bērniem izrunājām, kāpēc šādu dienu svin. Ģimenēs vērojams totāls mīlestības trūkums, un, ja šāda diena var ko mainīt, kāpēc ne? Ja bērns mīlestību nesaņem ģimenē, meklēs citur. Ne vienmēr pozitīvā veidā, bet gan klaiņojot, nevēloties iet mājās. Diemžēl reklāmas, sekla satura filmas un raidījumi mīlestību padara pliekanu. Bet, no otras puses, ja katrā šādā sižetā spējam atrast kaut desmito daļu patiesuma, kas mūsos krājas un piepilda emocionāli, arī labi.
Pagājušajā nedēļā skaļi protestēja pret nelegālo failu glabāšanu un pavairošanu elektroniskajā vidē jeb ACTA līguma parakstīšanu. Uzskatu, ka noteiktai kontrolei par to, kas notiek internetā, jābūt. Tikai pirms tam jāveic liels izskaidrošanas darbs. Kategoriski aizliegumi nedarbojas. Ir lietas, kuras tiešām nedrīkst pieļaut, bet ne attiecināt vienu likumu uz visiem.
Nedēļas otrajā pusē notika ļoti apsveicama akcija — Ēnu diena. Tajā jaunieši pietuvojas reālajai dzīvei, sāk iedziļināties, izprast konkrētu profesiju. Tie, kuri izvēlējās “ēnot” Valsts prezidentu, iespējams, jutās novērtēti. Turpmāk viņi vairāk ieskatīsies ziņu slejās, dzīvos līdzi procesiem valstī. No malas vērot ir viens, bet pašam, kaut šādā Ēnu dienā, iejusties reālā situācijā — pavisam kas cits.
Arī savus skolas bērnus iepriekš atvedu uz pagasta pārvaldi. Lai redz un zina, kas tajā mājā notiek.
Vienīgajā brīvdienā, svētdienā, vispirms interesēja referenduma rezultāti. Vēlāk laiku veltīju pastaigai mežā. Tā pozitīvi uzlādēju sevi nākamajai nedēļai. Atvēlēju laiku arī mazbērniem. Vakarā bija jāgatavojas pirmdienai — darbam skolā.
