Būt vai nebūt Latvijas pilsonim — tādu jautājumu šobrīd sev varētu uzdot ap 300 tūkstošu Latvijā dzīvojošo nepilsoņu. Līdz šim juridiski vēlmi kļūt valstij lojāliem gadā izteica trīs tūkstoši cilvēku. Šogad tādu kļuvis par tūkstoti mazāk. Iemesls, kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes aptauja, ir cerība, ka vēlāk, pieaugot cittautiešu ietekmei politiskajos procesos, pilsonību iegūt, iespējams, būs daudz vieglāk. Savukārt no eksāmenu kārtošanas nepilsoņus atbaidot bargās prasības. Tie, kuri eksāmenus nokārtojuši, gan atzīst, ka nemaz tik grūti neesot bijis.
Pirms turpināt diskusijas par gadiem apbružāto tēmu, masveida naturalizācijas pretiniekiem un arī viņu oponentiem vajadzētu padomāt par problēmas, ja to tā var saukt, sakni. Piemērs no manas dzīves — divus gadus dzīvoju un strādāju Velsā. Pirmajā gadā, īpaši pirmajos mēnešos, nevarēju paciest angļu snobismu, bet pēc kāda laika masu saziņas līdzekļi, kolektīvs, kurā strādāju, ikdienas situācijas ielās manu domu gaitu mainīja uz pretējo. Valsts par katru cenu centās man iepatikties. Vai ko tādu izjūt Latvijā iebraukušie? Esmu pārliecināts — nē!
Pilsonību nevar uzspiest ar varu. Par kādas valsts pilsoni ir JĀGRIB kļūt. Nelīdzēs ne reklāmas kampaņas, jo Latvijas pilsoņa pasi lielveikalā nenopirksi, nedz nepilsoņu tiesību ierobežošana, liedzot viņiem piedalīties vēlēšanās un gūt citus “labumus”.
Šajās dienās divas Latvijā krievu valodā izdotās dienas avīzes “Vesti Segodņa” un “Čas” apvienojas. Tas nozīmē, ka informācija krievvalodīgajai lasītāju daļai kļūs mazāk objektīva un viņus varēs “vadīt” tur, kur šo izdevumu īpašniekiem izdevīgāk.
Tādas lielvalstis kā Kanāda, Brazīlija, Grieķija, Itālija un daudzas citas veikušas masveida pilsonības piešķiršanu jeb naturalizāciju. Vai šāds ceļš būtu jāiet arī Latvijai? Baidoties no demogrāfijas lejupejošās līknes — iespējams. Sargājot savu nacionālo identitāti — nē.
Strīds par 14% valsts iedzīvotāju — nepilsoņiem — patiesībā ir apslēpta cīņa par daļu potenciālo vēlētāju, kuri kādai no partijām, piemēram, “Saskaņas centram”, ir tik svarīgi. Varbūt vieglāk būtu mainīt vēlēšanu likumu un atļaut nepilsoņiem piedalīties politiskajos procesos? Taču tas tik un tā nemotivēs viņus iemācīties runāt latviski, un Latvija iegūs pilsoņus, kuri nebūs lojāli ne valstij, ne latviešu nācijai, ar atšķirīgu izpratni gan par pilsonību, gan Latvijas valsts būtību.
