23. vispārējo latviešu dziesmu svētku sarīkošanai to sagatavošanas darba grupa valdībai prasa desmitreiz vairāk naudas nekā iepriekšējiem svētkiem — 3,3 miljonus latu.
23. vispārējo latviešu dziesmu svētku sarīkošanai to sagatavošanas darba grupa valdībai prasa desmitreiz vairāk naudas nekā iepriekšējiem svētkiem — 3,3 miljonus latu. Finansu ministrija sola ne vairāk par 1,2 miljoniem. Pēc tāmes pārskatīšanas svētku rīkotāji raduši iespēju ieekonomēt tikai pusmiljonu, joprojām saglabājot 2,7 miljonu prasījumu. Kopā ar pašvaldību doto naudu un atbalstītāju ziedojumiem svētki tik un tā izmaksāšot ap 5 miljoniem latu.
Kam tad tērēs tik pasakainas summas? Kā apgalvo svētku sagatavošanas darba grupas vadītājs diriģents Romāns Vanags, svētkus šoreiz rīkos pēc jaunas koncepcijas, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, modernas skaņu un gaismas iekārtas, krāšņus efektus. Deju lieluzvedumam “Mana pasaule” vien vajadzēšot 653880 latu. Varbūt dejotāji pa laukumu dancos brokāta tērpos vai kristāla apavos? Nē! Ap 500 dejotāju paredzēts iekārt virvēs…
Var, protams, diskutēt, vai mūsu tautas tradicionālie svētki, kuri ar savu masveidību un unikalitāti ir pasaules kultūras mantojuma apzīmējuma cienīgi, jāpārvērš par grandiozu šovu. Kas ir primārais — dzīvot līdzi laikam, pievērst pasaules uzmanību vai sagādāt prieku un sajūsmu tūkstošiem dalībnieku, plecu pie pleca dziedot sirdij tuvas dziesmas vai dejā dzīvi izdejojot?
Lasot pārskatu par svētkiem paredzētajām izmaksām, šobrīd skaidrs, ka naudu saņems visi, kas tos sagatavos — norises vietu saimnieki, režisori, scenāristi, diriģenti, deju, skaņdarbu un dziesmu autori, tehniskie darbinieki utt. Samaksās arī profesionālajiem kolektīviem. Tikai dalībniekiem it kā starp citu pašās beigās tāds nieks vien paredzēts — 16 tūkstošu latu, katram pat pa 50 santīmiem neiznāk.
Visi kaut ko nopelnīs, vienīgi pašdarbnieki, melnā darba darītāji, nedabūs neko. Lai priecājas par programmiņu, nozīmīti un to, ka vispār tiek uz Rīgu! Viņus pabaros, skolās uz grīdas izguldinās, tas arī viss. Un viņi arī neko neprasīs, jo gadu desmitiem, pat visu okupācijas laiku, šo tradīciju kā lielāko dārgumu ir saglabājuši. Priekā dzirkstošām acīm pašdarbnieki dziedās un dejos arī tad, ja neviens nemaksās par elektrību un skaļruņiem — atvedīs no mājām svecītes un dziedās tā, lai lokās visas Mežaparka priedes! Noguruši, izmirkuši, bet laimīgi. Kāpēc reizi četros gados tautas nozīmīgākajai tradīcijai savu darbu nevarētu ziedot arī citi? Tad šie miljoni paliktu citām valstij svarīgām vajadzībām.
