“Manuprāt, ne vienmēr štatu samazināšana vienā vai otrā apkalpojošā sfērā ir progresīvākais solis. Ja arī ir, tad tikai, lai vairāk ieekonomētu naudu, bet ne iedzīvotāju labā,” saka lasītāja no Seces puses (uzvārds zināms). “Šajā gadījumā es domāju pārkārtojumus Aizkraukles autostacijā. Tā taču ir lielākā apdzīvotā vieta mūsu reģionā, bet autobusu pasažieri jūtas kā uz vientuļas salas. Agrāk, kad nekursēja vai kavējās kāds autobuss, par to informēja dispečers. Ja kāds braucamais “izgāja no ierindas”, tika nodrošināts cits autobuss. Ar dispečera starpniecību notika komunikācija starp autotransporta uzņēmuma vadību un pasažieriem. Tagad visiem viss vienalga. Piemēram, pagājušajā nedēļā gaidīju autobusu Bauska—Jēkabpils, kuram bija jāpienāk plkst. 15.36. Tas pienāca aptuveni pēc 10 minūtēm, laukuma pretējā pusē izlaida pasažierus un nekur tālāk nebrauca. Šoferis līkņājas ap autobusu, skraidīja tam apkārt, bet mēs kā muļķi stāvējām un gaidījām. Tā kā šoferis pie mums netaisījās nākt, viens no pasažieriem aizgāja noskaidrot situāciju. Tad arī uzzinājām, ka autobuss ir salūzis un no Jēkabpils tam vedīs kādu detaļu. Vai tad šoferis pats nevarēja pienākt un pasažieriem paskaidrot? Slikts garastāvoklis jau bija ne tikai viņam, bet arī mums. Rezultātā autobuss izbrauca 17.05, kad palikuši bija vairs tikai trīs cilvēki”.
Uzklausīja Ināra Sudare
