Pēc sarunas ar Juri kādu laiku biju kā no laivas izmests. Viņa dzīvesstāsts nav ieliekams nevienā no “pareizajiem” rāmjiem. Cenšos nedalīt cilvēkus un katru pieņemt tādu, kāds ir, tomēr, kad sarunbiedrs ir tik netipisks, šķiet, ka lasu kādu aizraujošu grāmatu par ceļojumiem un dzīvē nekas tāds nav iespējams. Ir šo stāstu apliecinoši dokumenti, un par to, kur ir robeža starp realitāti un fantāziju, lai spriež lasītājs.
Sibīrijā
nenokļūst
— Kā sākās jūsu klejotāja mūžs?
— Kad 1949. gada martā latviešus masveidā izveda uz Sibīriju, man bija tikai 11 gadu. Lai arī pirms šīs traģiskās dienas ģimenē pārrunāja iespēju, ka arī mūs šīs represijas varētu skart, vecāki, mierinot bērnus, teica, ka uztraukumam nav pamata. Ja pirms astoņiem gadiem mūs neaiztika, tad arī šoreiz liks mierā — noteicis tēvs. Mācījos Rīgas 6. vidusskolā. Tajā dienā pie manis skolā pienāca kāda meitene un paziņoja: “Pie tavas mājas stāv “melnā berta” un ne viena vien.” Kaimiņi jau bija sagatavojuši naudu, ko man iedeva, un pateica: bēdz, kamēr vari. Vēlāk uzzināju, ka vecākus, jaunākos brāļus un māsas tiešām apcietināja, bet vecāko māsu un brāli, kuri bija komjaunieši, lika mierā.
Bija viena doma — jābēg. Tā sākās mana bēgļa dzīve Padomju Savienībā. Krievu valodu zināju labi, jo ģimenē to lietojām ikdienā. Naudas pietika, lai nokļūtu līdz toreizējai Staļingradai, tagad Volgogradai. Pāris kilometru aiz pilsētas uzgāju no kara laika saglabājušos bunkuru. Lai sagādātu pārtiku, tuvējā ciemā noskatīju veikalu, kuru nolēmu vakarā “apciemot”. Par laimi, vaļā bija atstāts vēdlodziņš, un loga restes bija pietiekami platas, lai es, augumā sīks būdams, viegli tām izsprauktos cauri. Mani iegāza latvieša alkatība.
Alkatība pie laba
nenoved
— Paņēmāt tik daudz, ka nevarējāt panest?
— Sākumā viss ritēja, kā plānots. Sameklēju bērnu ratiņus, piestūmu tos pie loga, pakāpos un izspraucos cauri restēm. Ņēmu visu, kas likās noderīgs. Konservus, šokolādi, konfektes, putraimus. Piekrāvu pilnus ratiņus, aizvedu līdz bunkuram un atpakaļ. Tā līdz pat rītam. Mazs puika, kurš agrā rītā stumj kastēm piekrautus bērnu ratiņus, milicim likās aizdomīgs. Tālāk sekoja pratināšana, tiesa. Piespriestais sods — viens gads kolonijā un vēl aizliegums piecus gadus atgriezties Latvijā. Tad pārveda uz nākamo “dzīvesvietu”. Braucu kopā ar notiesātajiem, kurus veda tālāk uz Sibīriju. Pa ceļam vilciens apstājās, lai papildinātu ūdens krājumus. Mūsu vagonā ienāca kāds karavīrs, un jautāja, cik man gadu. Biju mazs augumā, sameloju, ka septiņi, domāju, varbūt pažēlos. Viņš turpināja jautāt — vai divus spaiņus ūdens varēšu atnest? Biju ar mieru. Izkāpu no vagona, un viņš man klusi, bet nopietni saka: taisies, ka tiec. Man divas reizes nebija jāsaka — pametu spaiņus un bēgu. Tuvojās aukstais gadalaiks, tāpēc ceļš veda uz siltajām zemēm. Tur no veļasauklām “aizņēmos” jaunas drēbes. Sāku “ošņāt” robežas, kur vieglāk tikt pāri. Izdevās, netālu no Lenkoranas pilsētas šķērsoju Azerbaidžānas — Irānas robežu.
Biļetes pārdod
čigāniem
— Sākās dzīve ārpus Savienības robežām?
— Otrā pusē mani ātri vien noķēra. Nogādāja atpakaļ. Milicijā mani iztaujāja par vecākiem un pēc dokumentiem uzzināja, ka esmu no Latvijas. Kādam vīram uzvārdā Ivanovs deva rīkojumu nogādāt mani dzimtenē pie brāļa un māsas. To, ka esmu notiesāts un Latvijā atgriezties nedrīkstu, viņi vēl nezināja. Tikām līdz Maskavai. Izlikos par vientiesīti, kurš samierinājies ar dzīvi, bet visu ceļu vaktēju izdevību, lai aizlaistos. Maskavā, Rīgas stacijā, nopirkām biļetes līdz Rīgai. Izdomāju bēgšanas plānu un paziņoju, ka gribu ēst. Ivanovs mani atstāja par mugursomas sargu, iedeva biļetes un pats aizgāja uz tuvējo bufeti pēc ēdamā. Par laimi, garām gāja čigānu bariņš, un no viņu sarunas es sapratu, ka viņiem nepieciešams tieši tas, kas ir man. Biļetes izdevās pārdot pat dārgāk, nekā tās maksāja. Atkal bēgšana, un patvērumu es atradu tirgū laukuma otrā pusē. No kāda dienvidu republikas tirgoņa nopirku ābolus, un viņš, sapratis, ka esmu bēglis, ieteica pārģērbties. Norādīja uz tuvumā esošo bērnu apģērbu veikalu, iedeva nedaudz naudas un teica, lai no šejienes pazūdu. Tā arī darīju.
Esi sveicināta,
brīvība!
Veikalu atradu. Pienācīgi apģērbies, devos uz dzelzceļa staciju un par naudu, kas bija palikusi, nopirku biļeti tik tālu uz dienvidiem, cik bija iespējams — līdz Kurskai. Tur kāda gudra sieva mani pamācīja: “Nedomā, puika, zagt, citādi slikti beigsi! Labāk atrodi darbu pie kāda saimnieka kaut uz dienu. Padzirdīs, paēdinās un vēl naudu iedos.” Tā arī darīju. Turpinot virzīties uz dienvidiem, nonācu līdz Turcijas robežai. Par klaiņošanu tās tuvumā robežsargi mani arestēja netālu no Batumi.
Vēlāk iepazinos ar pāris zēniem, tādiem pašiem klaidoņiem, un mēs izdomājām plānu, kā nokļūt uz kuģa, kurš dodas uz Odesu. Plāns izdevās, un galamērķī mēs nonācām. Pēc tam uz Izmailu, no turienes — uz Reni netālu no Rumānijas. Tur brīvdienās bija tirgus dienas, un cilvēki lielos pūļos pārvietojās pāri robežai, kur nebija tik bargas robežkontroles. Tālāk jau ar vilcienu līdz Bulgārijai.
Kā japāņu
geiša
— Kāpēc tāda bēguļošana?
— Mani biedēja tiesas spriedums, cietums. Tā ir vieta, ar kuru arī mūsdienās baida. Ja mani noķertu, būtu vēl sliktāk. Sākās klejojumi pa Eiropu. Slikti zināju ģeogrāfiju. Sapratu, ka šīs zināšanas man turpmāk būs vajadzīgas, tāpēc katrā valstī, kur pabiju, sameklēju krievus un jautāju viņiem pēc mācību grāmatām. Iemācījos no visa pa druskai, un kāds no šiem dzīves skolotājiem man teica: “Tu esi kā japāņu geiša — no visa iemācies pa druskai. Vajag apstāties pie kaut kā viena un pamatīgi”, bet tas nebija domāts man. Klejojumi pa Eiropu turpinājās, no Spānijas mani nogādāja Vācijā, kur Bonnā iedeva nosūtījumu uz Imigrācijas un naturalizācijas centru Minsterē. Tur noplātīja rokas un neko vairāk par baltu lapiņu neizsniedza. Uz jautājumu, vai es saprotu, ko tā nozīmē, varēju vien paraustīt plecus. Departamenta pārstāvis paskaidroja: tā norāda, ka nevienas valsts pavalstniecības man nav un esmu kļuvis par pasaules pilsoni.
Vienīgā iespēja palikt — cietums
— Tā ar lapiņu arī dzīvojāt — bez pases?
— Francijā 21 gada vecumā lapiņu nomainīja ar pasi. Devos uz Portugāli, lai savām acīm ieraudzītu Ameriku. Ar kāda kuģa matrozi vienojos — viņš man palīdzēs nokļūt uz kuģa, kurš devās Argentīnas virzienā. Protams, nelegāli, bet svarīgi bija sagaidīt, līdz kuģis tiek atklātos ūdeņos. Pār bortu jau nemetīs. Argentīnā skatījos pēc vietām, kur ko var nozagt. Laikam pārāk atšķīros no vietējiem, jo mani drīz vien pieķēra. Tiesa piesprieda gadu ieslodzījumā ar nosacījumu: ja labi uzvedīšos, atbrīvos ātrāk. Pēc mēneša priekšzīmīgas uzvedības apcietinājuma laiku samazināja par pusi. Nopriecājos jau, ka mani laidīs ārā, bet nekā — mašīnā iekšā un aizveda līdz Urugvajas robežai: tālāk pats tiksi. Te es no robežsargiem uzzināju, ka man, cilvēkam bez pavalstniecības, pienākas pabalsts, uzturēšanās atļauja un pajumte diviem mēnešiem. Ierādīja numuriņu viesnīcā. Divu mēnešu laikā turienes dzīve iepatikās, iepazinos ar vietējiem un teicu, ka labprāt paliktu. — Ja cietumā tiksi — vari palikt, — šie jokoja. Atlika vien doties uz nākamo valsti — Brazīliju.
Orgānus citiem
nedos
— Brazīliešu temperaments nenobaidīja?
— Atšķirībā no urugvajiešiem brazīlieši ir daudz garāki augumā, un man no viņiem bija bail. Likās, nevarēšu paslēpties, visur mani atradīs, tāpēc drīz vien nonācu Meksikā, galvaspilsētā Mehiko. Tur man patika. Laikam tāpēc, ka apkārt bija tādi paši kā es — zagļi. Uzmanīties vajadzēja dubultīgi, jo, tāpat kā es citus, apzaga arī mani. Diemžēl nebiju tik veikls kā vietējie un par to pašu netikumu nonācu konfliktā ar likumu. Nearestēja, vien izraidīja no valsts.
Par ilgāku mītnes zemi kļuva ASV. Tur sabiju 14 gadu. Divus gadus nodzīvoju nelegāli, līdz saņēmu pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Mēnesī kā trūcīgais saņēmu 360 dolāru un vēl to, ko izdevās nopelnīt, valsts piešķīra mājokli. Trūcīgo personu apliecinošā dokumentā nodzēsu savu parakstu, jo kāds vietējais pastāstīja, ka gadījumā, ja ciešu avārijā un eju bojā, šis paraksts kalpo kā apliecinājums, ka manus orgānus var izmantot medicīnā.
Pietiek 40 latu
mēnesī
— Vai pēc dzimtenes nemaz neilgojāties?
— Sešu gadu laikā iekrāju naudu un, Latvijā sākoties Atmodai, izlēmu atgriezties mājās. Iesaistījos Tautas frontes kustībā. Satikos ar Mavriku Vulfsonu, kurš man ieteica pieteikties Latvijas pilsoņa statusam kā politiski represētajam. Iegādājos šo “būdu” Aizkrauklē. Izvērtējot vairākus piedāvājumus, šis šķita pieņemamākais. Vēlāk gan nācās vilties. Nav te ne kanalizācijas, ne ūdensvada, bet dzīvot var. Vilka mani atpakaļ uz Latviju, lai gan tik slikti ar naudu un iztiku nebija nevienā valstī. Saņemu vien 40 latu mēnesī. Bet esmu jau stipri gados, un klaiņošana kļūst pārāk nogurdinoša. Man te patīk, lai gan cilvēki nav laipni, un arī pats par tādu pārvēršos. Pēc aptuveni gada, pavadīta Latvijā, atgriezos Amerikā un tikai pērnvasar pārcēlos uz šejieni pilnībā. Kaut gan arī tagad, ja apstākļi spiestu, jebkurā laikā varētu doties atpakaļ uz Ameriku.
Visu ar mēru
— Kāpēc vieni dzīvē cenšas kāpt pa karjeras kāpnēm un sa-sniegt arvien vairāk, bet citi izvēlas dzīvot vienai dienai?
— Laikam esmu pārāk slinks.Es izvēlējos dzīvē būt remdenais. Dzīvot pa apakšu, ņemt no dzīves tik, cik vajag, nepārstrādāties. Galvenais, lai būtu dzīvesvieta un paēdis. Visu vajag ar mēru — nepārēsties, nepārdzerties, nepārmocīties. Jābūt taupīgam, tad izdzīvot var. Lai tiktu līdz Aizkrauklei, zupas virtuvei, man jāiet kājām vai autobusa biļetei jāiztērē daudz vairāk, nekā lai šādu pašu zupu pagatavotu mājās. Esmu nodzīvojis līdz 72 gadu vecumam un slimnīcā ticis tikai savas straujās dabas — kautiņu — dēļ.
