Aizkraukles arodvidusskolas kokapstrādes meistaru Daini Reinholdu audzēkņi ar labu vārdu piemin arī desmit un vairāk gadu pēc skolas absolvēšanas.
Aizkraukles arodvidusskolas kokapstrādes meistaru Daini Reinholdu audzēkņi ar labu vārdu piemin arī desmit un vairāk gadu pēc skolas absolvēšanas. Skolotājs ir lielisks piemērs jauniešiem gan kā labs meistars, gan kā sportists, kurš guvis panākumus spēka trīscīņā pat pasaules mērogā.
No celtnieka par galdnieku
— Cik ilgi jau strādājat skolā?
— Arodskolā strādāju kopš 1987. gada un nākamgad varēšu svinēt 20 gadu darba jubileju. Esmu no Sēlpils. Pēc skolas beigšanas devos uz Rīgu, kur iestājos celtniecības tehnikumā.
Kad pārcēlos uz dzīvi Aizkrauklē, mani uzaicināja strādāt arodskolā par kokapstrādes meistaru. Šo arodu esmu iemācījies no tēva. Vēlāk gan, lai varētu strādāt skolā, apmeklēju Latvijas amatniecības kameras kursus un ieguvu meistara diplomu. Savukārt Rīgas tehniskās universitātes Humanitārajā institūtā pēc divus gadus ilgām studijām ieguvu pedagoga kvalifikāciju. Tagad mans amata nosaukums vairs nav kokapstrādes meistars, bet gan arodskolotājs.
Māca strādāt patstāvīgi
— Ko mācat saviem audzēkņiem?
— Visu, kas saistīts ar kokapstrādi. Kā noteikt koka sugu gatavam materiālam, uzzināt koka vecumu, kā izvēlēties piemērotāko koku noteiktam izstrādājumam un daudz ko citu. Manā vadībā viņi iemācās izgatavot logus, durvis un citas lietas, sākot no skicēm līdz pat gatavai lietai. Darbnīcā ir pietiekami moderni darbgaldi, ar kuriem jaunieši iemācās strādāt.
Beidzot šo skolu, puišiem patstāvīgi jāmāk izgatavot durvis un logi. Ir, protams, audzēkņi, kuri to apgūst jau krietni ātrāk. Jau pirmajā mācību gadā var redzēt, kuram ir ķēriens uz tādām lietām un kuram īpaši labi neveicās, tāpēc, ka šī lieta īpaši neiet pie sirds. Grupā parasti ir kādu desmit talantīgu audzēkņu, kuri vēlāk būs labi sava aroda pratēji. Taču dažs šeit mokās trīs gadus — žēl skatīties.
Agrāk, beidzot skolu, labākie kokapstrādes speciālisti saņēma arī Latvijas amatniecības kameras piešķirto zeļļa diplomu. Tas bija labākais, ko jaunais amatnieks pēc trīs gadu apmācības varēja iegūt. Tagad tā vairs nav.
Mūsējie daudzpusīgāki
— Vai kokapstrādes un galdnieka profesija ir iecienīta?
— Mūsdienās labs galdniekmeistars ir pieprasīts, tā arī kļuvusi par diezgan prestižu profesiju. Attīstās celtniecība, citas nozares, kurās bez galdnieku un kokapstrādes speciālistu pakalpojumiem neiztikt. Skolā bieži ierodas uzņēmēji, lai piedāvātu darbu pēdējo kursu audzēkņiem, taču prasmīgākie puiši parasti jau prakses laikā paši atrod darbu.
Domāju, arī Eiropas mērogā mūsu speciālisti ir daudz zinošāki un prasmīgāki. Daudzās pasaules valstīs katrā profesijā pastāv šaura specializācija, kur strādnieks veic tikai vienu noteiktu operāciju. Turpretī mūsu strādnieki ir daudzpusīgi. Galdnieks prot ne tikai mēbeles izgatavot, bet arī instrumentus un darbagaldu salabot.
Zemais līmenis neiepriecina
— Kā mainījušies jūsu audzēkņi divdesmit gadu laikā?
— Jūtama liela atšķirība, kādi jaunieši pie mums mācījās pirms desmit gadiem un tagad. Vēl pirms pāris gadiem pamatskolu bez problēmām varēja pabeigt ar ļoti sliktām sekmēm, vērtējums varēja būt pat viena balle. Šis zemais līmenis diemžēl izpaudās arī uzvedībā un attiecībās ar apkārtējiem. Par dažu jāsaka — pat nezinu, kāpēc viņš atnācis uz skolu. Agrāk grupā varbūt tādi bija viens, divi audzēkņi. Arī, kad mācījos pats, lai beigtu skolu, visos priekšmetos atzīmei bija jābūt vismaz trijniekam.
Pēdējos divos gados situācija gan uzlabojusies, un tie puiši, kuri iestājušies mūsu skolā, skaidri zina, kāpēc izvēlējušies šo profesiju un mācību iestādi. Viņi ir zinošāki un apzinīgāki. Nākotnē skolā plānots atjaunot četrgadīgo mācību programmu, lai jaunieši iegūtu arī vidusskolas izglītību.
Vienai grupai esmu audzinātājs, līdz ar to kopā ar puišiem piedalos dažādos pasākumos, ekskursijās, runāju ar viņiem ne tikai par kokapstrādi, bet arī par dzīvē svarīgām lietām.
Vaļasprieks pārvēršas nepieciešamībā
— Sekojat savu audzēkņu tālākajām darba gaitām?
— Daudzi no viņiem kļuvuši par labiem galdniekiem, izveidojuši savus uzņēmumus. Aizkraukles rajonā ļoti sekmīgi strādā Ingus Spulle, kurš iekārtojis galdnieku darbnīcu Kokneses pagastā. Viņš ir viens no pirmajiem manas grupas absolventiem.
— Saka — kurpnieks pats vienmēr ir bez kurpēm. Vai jums pietiek laika galdnieka meistara prasmi likt lietā, darinot arī kaut ko sev?
— Šo to jau uztaisu. Dzīvoklī gan nav ne jaunu durvju, ne logu, taču pirms pāris gadiem ķēros pie mājas celtniecības. Nu tā jau zem jumta. Sākumā to vēl varēja dēvēt par vaļasprieku, bet nu jau tā ir nepieciešamība — pabeigt iesākto. Tur gan viss ir paša rokām būvēts un veidots.
Pirmais treneris — Bergmaņa tēvs
— Nopietna aizraušanās jūsu dzīvē ir sports.
— Jaunībā cītīgi trenējos svarcelšanā. Mans pirmais treneris bija Oļģerts Bergmanis, slavenā spēkavīra Raimonda Bergmaņa tēvs. Vairāk nekā desmit gadu ar to nodarbojos, izpildīju sporta meistara normatīvu, pāris reižu esmu bijis Latvijas čempiona godā. Ar panākumiem startēju arī Padomju savienības mēroga turnīros. Savulaik biju viens no labākajiem svarcēlājiem, no sacensībām reti kad atgriezos bez medaļām. Taču pienāca tas vecums, kad šajā sportaveidā vairs nevarēju gūt tik labus panākumus, un, pastrādājis dažus gadus Aizkrauklē, sporta biedrībā “Vārpa”, par svarcelšanas treneri, pārtraucu aktīvās sporta gaitas.
Rekordi vēl būs
— Cik nozīmīgu vietu jūsu dzīvē sports ieņem tagad?
— Pēc apmēram desmit gadu pārtraukuma ar kolēģi aizgājām uz trenažieru zāli arodskolas kopmītņu pagrabā. Domāju, nedaudz pavingrināšos, bet satiku Juriju Ivaņušinu, Anatoliju Kuzminu un citus pauerliftingistus, kuri mani pierunāja atkal startēt sacensībās, tikai tagad jau spēka trīscīņā. Pirmās sacensības izrādījās veiksmīgas — izcīnīju godalgu, un tā viss sākās no jauna.
Esmu divkārtējs Eiropas un divkārtējs pasaules čempions savā vecuma grupā un svara kategorijā. Pirmajās starptautiskajās sacensībās Vācijā uzspiedu 200,5 kilogramus smagu stieni, sasniedzot jaunu Eiropas rekordu. Nu tas jau ir labots, esmu pacēlis gan 210, gan arī 240 kilogramu smagu stieni. Šopavasar Francijā mēģināju labot pasaules rekordu, taču tiesneši mēģinājumu neieskaitīja. Pasaules līmeņa rezultātu gan vēl gribētos sasniegt, domāju, ka spēka tam vēl pietiktu.
Agrāk startēju visos spēka trīscīņas vingrinājumos, taču pēc kājas traumas esmu pievērsies tikai spiešanai guļus. Spēka trīscīņā trenējas arī mans dēls Gints.
Tā kā cenšos sasniegt labus rezultātus, apzinos, ka tas ietekmē arī veselību, taču šis sportaveids ir vieglāks un piemērotāks mana vecuma sportistiem nekā svarcelšana. Treniņiem veltu diezgan daudz laika, jāievēro arī noteikts dienas un ēšanas režīms. Gatavojoties sacensībām, tas ir daudz stingrāks, nekā ikdienā.
Sporta zāle un stadions gandrīz tukši
— Vai audzēkņi zina par jūsu aizraušanos un panākumiem?
— To, ka nodarbojos ar spēka trīscīņu, noteikti zina, jo viņi redz, ka apmeklēju svaru zāli. Tomēr panākumus īpaši neafišēju. Taču pieļauju, ka lielāks respekts jauniešiem pret mani ir, jo viņi zina, ka es varu pacelt 190—200, bet viņi tikai 60—70 kilogramu.
— Cik sportiski ir jūsu audzēkņi?
— Diemžēl, nav ar ko lepoties. Reizēm ir situācija, ka grupā nevar savākt volejbola komandu sacensībām. Ir, protams, sportaveidi, kuros mūsu audzēkņi gūst panākumus. Taču daļu jauniešu par sportiskiem grūti nosaukt, kaut arī daudzi no viņiem nākuši no laukiem, kur darbā var gūt labu rūdījumu un izturību.
Skolā un arī pilsētā ir visas iespējas, lai nodarbotos ar sportu: ir sporta zāle un stadions, darbojas trenažieru zāle. Tomēr šīs iespējas izmanto ļoti maz jauniešu. Atceros, kad mācījos tehnikumā, gandrīz katrs ar kaut ko nodarbojās. Sporta zāle pēc mācībām bija pilna, reizēm tajā pat nevarēja iekļūt. Starpbrīžos noāvām kurpes un tāpat zeķēs ieskrējām sporta zālē bumbu paspēlēt.
— Par kādu sporta veidu pats “fanojat”?
— Mans favorīts ir svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, patīk basketbols un hokejs. Sekoju līdzi arī citām sacensībām, kurās piedalās Latvijas sportisti. Aizkraukles novada svētkos noskatījos visu spēkavīru turnīru, satiku arī savu svarcelšanas treneri Oļģertu Bergmani, kurš bija atbraucis atbalstīt dēlu.
Ģimenē par izglītību nediskutē
— Ģimenē esat divi skolotāji, vai mājās bieži runājat par darbu?
— Sieva ir bērnudārza audzinātāja, un viņas darbs krietni atšķiras no manējā. Strādājot ar maziem bērniem, audzināšanā jāiegulda daudz vairāk, jo jaunā cilvēka personība vēl tikai veidojas. Taču mēs saņemam, kā saka, “gatavu produktu”, kuru pārveidot un pāraudzināt jau ir grūti. Tāpēc varbūt mājās plašas diskusijas par darbu un bērnu audzināšanu neizvēršas.
Protams, mūs abus skar visas pārmaiņas izglītības jomā — gan algu paaugstināšana, gan arvien pieaugošā birokrātija. Jau pirms divdesmit gadiem, kad sāku strādāt, likās, ka papīru skolotāja darbā ir pārāk daudz. Taču tagad to ir vēl vairāk. Reizēm vairāk laika jāvelta dažādu atskaišu rakstīšanai, nekā tiešajiem pienākumiem. Katrs jauns mācību gads nes pārmaiņas.
— Vai skolotāja darbs jums sniedz gandarījumu?
— Jā, esmu atradis nodarbošanos, kas ir sirdij tuva. Lai arī jaunībā ļoti aizrāvos ar sportu, tad, kad 1980. gadā pārcēlos uz dzīvi toreizējā Stučkā un strādāju par svarcelšanas treneri, tādu gandarījumu nejutu. Tikai daži sportisti labprāt nāca trenēties, pārējie bija jāpierunā. Skolā šī atdeve ir lielāka. Kad redzu, ka esmu apmācījis labu meistaru, kuram, dodot uzdevumu, nav jāstāv klāt un jāskatās uz pirkstiem, ir prieks.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dainis Reinholds.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1951. gada 13. novembris, Sēlpils.
IZGLĪTĪBA: beidzis Rīgas celtniecības tehnikumu, Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārajā institūtā iegūta arodpedagoga kvalifikācija.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles arodvidusskolas arodskolotājs.
ĢIMENE: sieva Felicita — pirmsskolas izglītības iestādes “Zīlīte” skolotāja, dēls Gints — strādā lidostā “Rīga”.
VAĻASPRIEKS: mājas celtniecība, kas nu jau kļuvusi par nepieciešamību.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
