Viendien pie manis atskrēja Rozālija ar gandrīz kilogramu smagu katalogu, lai es izvēloties dāvanas Ziemassvētkiem. Kur vēl lielāku laimi! Tieši šogad biju nolēmusi atteikties no mūsu lielveikalu dāvanām, jo pērn gadījās, ka uzdāvināju tādu pašu pledu Indriķa radiem kā viņi man. Rozālija man piedziedāja pilnas ausis, ka tikai pie viņas var iegādāties pasaulē labākos vitamīnus, kosmētiku, veļas pulveri un kafiju. Nu sūtīju arī, lai jau radiņiem tiek. Lieki piebilst, dāvanas izmaksāja ar divām nullēm. Bet netēlošu jau nabadzi! Taču — ak vai! Nākamajā dienā pie mums darbā ieradās simpātisks kungs ar piecām somām un stāstīja, ka pārstāv Amerikas firmu, un pie viņa var dabūt pasaulē vistīrāko, visekoloģiskāko, vislabāko produkciju. Es viņam saku, ka es jau vakar tādu pasūtīju, ko ražo Polijā, bet viņš teica, tas nav nekas, bet šī gan esot īsta! Tad viņš man ieskatījās tā dziļi acīs un sacīja: “Kundzīt! Nopērciet šo stikla tīrītāju savai automašīnai! Un šo smērīti saviem ādas zābakiem! Un šīs tabletītes trauku mazgājamajai mašīnai!” Man jau prieks, ka viņš mani uzskata par tik turīgu, bet es taču nevarēju atzīties, ka man nav ne mašīnas, ne ādas zābaku, ne trauku mazgājamās mašīnas! Taču pasaulē labākos vitamīnus gan nopirku, kungs teica, ka tie grumbas kā ar pletīzeri nogludinot.
