“Es visu dzīvi esmu bijusi tāds darbarūķis vien. Vai tad par mani vajag ko rakstīt?” aicināta uz sarunu, saka Helēna Eģīte no Skrīveriem. Vakar viņai apritēja 65 gadi.
Jubilāre mani sagaida tik mīļi kā gādīga māte savu bērnu. Ar lielu labestību un mīlestību Helēnas kundze stāsta gan par pašas bērniem, gan skolēniem, kuriem Skrīveru vidusskolā stundās sportot mācījusi 41 gadu. “Mūsu mājās ciemiņi ir gaidīti,” viņa saka. “Bieži ciemos atnāk bijušie skolēni. Nu jau skolā nestrādāju divus gadus. Sākumā bija ļoti nepierasti, ausīs vēl skanēja bērnu čalas, man to ļoti pietrūka. Bērni man ļoti patika, visa sirds bija skolā, pie viņiem.”
Fizkultūra lauku darbos
“Esmu dzimusi un augusi Līvānos. Ģimenē bijām divas māsas, bet ar sportu neviens nenodarbojās. Jau no mazām dienām mūsu “sports” bija dažādi lauku darbi, tajos guvām spēku, izturību un iemācījāmies atbildību. Pēckara laikā jau nebija tā kā tagad, kad bērniem mājās nekas nav jādara,” stāsta jubilāre. “Iestājos toreizējā Fizkultūras institūtā un kļuvu par sporta skolotāju. Trīs gadus spēlējot Latvijas handbola izlasē, izbraukājām daudzas valstis.”
Nesen izdota grāmata “Rokasbumba Latvijā 1958. — 2008. gads”, un tajā kādā fotogrāfijā redzama arī Helēna Lauska. Spēlējot izlasē, viņa iepazinusies ar Andri Eģīti, kurš izlasē bija labs rokasbumbas spēlētājs, sporta meistars, un pēc kāda laika abi svinējuši kāzas. Nu jau rit 43. gads, kopš abi ir kopā.
Daudzpusība palīdz arī Alpos
Rokasbumbu izgudroja dāņu skolotājs Holgers Nilsens meitenēm, jo viņas negribēja spēlēt futbolu, un Helēnas jaunībā to sāka spēlēt arī Latvijā. “Man patika, ka handbols ir atraktīva spēle, tajā var izkustēties, izskrieties. Abi ar Andri šo spēli sākām mācīt arī Skrīveros, šajā sportaveidā bijām vieni no celmlaužiem Latvijā. Bijušajā Aizkraukles rajonā to sāka spēlēt arī citviet,” stāsta skolotāja.
Helēnas trenētajām meitenēm valsts mēroga sacensībās bija ļoti labi panākumi, Lauku sporta spēlēs viņas vienmēr iekļuva finālā un cīnījās par godalgām. Daudz spēlēts arī kaimiņvalstīs. “Sporta stundās nodarbojāmies ar visiem sportaveidiem, lai bērni būtu vispusīgi fiziski attīstīti, spēlējām arī basketbolu un volejbolu, divreiz gadā skrējām krosu, ziemā vienmēr slēpojām, nodarbojāmies ar vieglatlētiku. Skolēni man vēlāk teica paldies par to, ka viņi var aizbraukt uz Alpiem, jo prot slēpot, ka viņiem nav jākaunas, jo zina, kas ir šķēps un kā to mest. Meitenes vingrinājās mākslas vingrošanā, uz līdzsvara baļķa. Veiksmīgi sacentāmies pat ar tām skolām, kurās bija vieglatlētikas novirziens. Toreiz sporta stundas bija trīsreiz nedēļā, tagad tikai divreiz. Uzskatu, ka tas ir par maz, jo sports bērnu veselībai ir ļoti vajadzīgs,” pārliecināta jubilāre.
Joga sakārto domas
Jautāta, kāda skolotāja viņa bija, Helēna Eģīte atbild: stingra, kārtībai un disciplīnai bija jābūt. “Man bija ļoti laba sadarbība ar ārstiem, un viņi par katru sīkumu atbrīvojumu no sporta stundām nerakstīja. Skolēnus centos pārliecināt, ka sports ir vajadzīgs pašu veselībai, un stundas viņi apmeklēja,” stāsta Helēnas kundze. “Arī man pašai vienmēr bija jābūt formā, pietiekami lokanai, lai varētu parādīt vingrojumus, tādēļ regulāri sportoju. Apmēram desmit gadu nodarbojos ar jogu, tā palīdz sakārtot gan ķermeni, gan domāšanu, vingroju no rīta un vakarā. Vasarā palīdz darbs dārzā — kad iegremdēju rokas zemē, šķiet, ka manī ieplūst zemes spēks.”
Cīņas ekrānā
Zinātāji teic, ka Eģīšu pāri mājās noteikti var sastapt, ja televīzijā rāda kādu svarīgu sporta spēli, tad tiekot atlikti dārza un visi citi darbi. Kad ciemojos pie Helēnas kundzes, pārliecinos par to pati — televizora ekrānā par uzvaru cīnās dažādu valstu sportisti. Jubilāre atklāj, ka sporta kanāls parasti ir ieslēgts, lai uzzinātu jaunāko visos sportaveidos gan Latvijā, gan pasaulē. “Pārdzīvoju sportistu neveiksmes, ja viņi ir arī no citām valstīm, un priecājos par uzvarām,” viņa saka.
Mamma, aukle, trenere, ārste
Helēnas kundzei vienmēr gribējies mācīties ko jaunu. Viņa pabeigusi dažādus kursus, apgūstot iemaņas manuālajā terapijā, masāžā, slimnieku rehabilitācijā, ārstnieciskajā fizkultūrā, psiholoģijā, skolēnu fiziskās sagatavotības un veselības noteikšanā, guvusi zināšanas Katehētikas institūtā, četrus gadus mācījusies Hamburgas astroloģijas institūta neklātienes grupā.
Varbūt kādā jomā viņa varētu atvērt privātpraksi? “Nē, to gan ne. Esmu mācījusies sev, jo mani tas viss ir interesējis, īpaši medicīna. Palīdzu pati sev, ģimenes locekļiem un skolēniem. Nācies darīt daudz ko, piemēram, sniegt pirmo palīdzību traumu gadījumos un arī elpināt slīcējus. Kādreiz audzēkņi mani sauca par skolotāju, bet tagad par omīti. Vīrs vēl strādā skolā, un es braucu līdzi komandām uz sacensībām. Skolēniem esmu mamma, aukle, trenere, ārste — viss vienā personā. Šogad bijām “Prāgas kausā”, un zēnu komanda ieguva otro vietu, par to man bija liels prieks,” atklāj Eģītes kundze.
Pēdējā iespēja var būt labākā
Tagadējais skolas direktors Aldis Rakstiņš, kurš, mazs zēns būdams, kopā ar Helēnas kundzi brauca uz sacensībām, atceras: viņa par skolēniem rūpējās kā par saviem bērniem, gan apmīļoja un pabaroja, gan iedeva zāles. “Helēna man ir iemācījusi, ka no audzēkņiem ir ne tikai jāprasa rezultāti, bet par viņiem arī jārūpējas,” saka Aldis Rakstiņš. “Viņa iemācīja cīnīties līdz galam, izmantot pēdējo iespēju, kas var izrādīties arī veiksmīgākā. Ja Helēnai ir grūti, viņa nekad nepadodas. Ja citiem ir grūti, viņa palīdzēs gan ar padomu, gan ar darbiem — sevi nesaudzējot, ziedosies citiem. Mūsdienās cilvēki ar tādām īpašībām reti ir sastopami.”
“Mans miljons”
Helēnas kundzes vislielākais vaļasprieks ir ceļošana, tāpat kā abiem bērniem, taču skolotājas alga allaž bijusi par mazu, lai to varētu atļauties. Meita Ilze izskolojusies par acuārsti un strādā Šveicē, jo no šīs valsts ir viņas dzīvesdraugs, bet dēls Andris ir zvērināts advokāts un praktizē Rīgā. “Abi bērni ir mans prieks un atbalsts, mans miljons, viņi zina, ka man vislabākā dāvana ir ceļojums uz kādu valsti,” atklāj jubilāre.
Būts daudzās valstīs, un no katras atvests suvenīrs — šķīvis ar valstij raksturīgajiem simboliem. Ar šķīvjiem noklāta visa dzīvokļa siena — par katru ir kāds stāsts un jaukas atmiņas. Piemēram, Austrijā ar pacēlāju uzbraukts kalnā, bet pēc tam lejā — pasaulē slavenā rodeļu trasē. Reiz dzimšanas diena svinēta uz “Tallink” prāmja ceļā uz Stokholmu. Tenerifē jāts ar kamieļiem un braukts ar kvadracikliem. Gribētos aizbraukt arī uz Austrāliju, bet tāda ekskursija ir par dārgu.
“Vislabāk man patīk siltās, eksotiskās zemes. Ceļojumos aizmirstas visas rūpes — tā ir vislabākā atpūta,” atklāj jubilāre.
Jautāta, kurā valstī gribētu dzīvot, Helēnas kundze atbild: “Visur ir ļoti skaisti, bet mana sirds pieder Latvijai.”
