Aizvadītā nedēļa bija pēdējā pirms mācību gada sākuma. Lielākoties biju skolā, gatavojoties jaunajam darba cēlienam. Tā kā Aizkraukles pilsētas sākumskolas 5. un 6. klases bērni, sākot ar 1. septembri, skolas gaitas turpinās Aizkraukles novada ģimnāzijas ēkā, skolā ir arī praktiskas pārmaiņas — pārkārtošanās, kas tieši skar arī mani. Manas klases telpa līdz šim bija pirmajā stāvā, taču tas ir atvēlēts 5. un 6. klases audzēkņiem, tāpēc jāpārceļas mazliet augstāk, uz otro stāvu. Bijām pieraduši, ka telpu ir daudz, bet tagad mums ar kolēģi būs viens kabinets.
Gatavojoties jaunajam mācību gadam, bija skolotāju konference, arī interesantas lekcijas. Noklausījos atraktīvā profesora Danilāna stāstījumu, ļoti vērtīga un saistoša bija arī sociālo mediju eksperta Artūra Medņa lekcija par modernajām tehnoloģijām. Patika lekcijā ietvertā tēma par to, kāda ir skolotāju, pieaugušo attieksme pret modernajām tehnoloģijām, kā mums vajadzētu reaģēt uz tehnoloģiju uzvaras gājienu. Strādājot skolā, ļoti jāseko līdzi visam jaunajam. Bērni par šīm lietām zina daudz un nereti arī vairāk kā pieaugušie. Ja kaut ko nezinu, nekautrējos pajautāt saviem audzēkņiem. Skolotājam vienmēr jāmācās, tas man ļoti patīk.
Šogad esmu 10. klases, kurā ir 18 skolēnu, audzinātāja. Esmu novērojusi, ka skolēniem vairāk interesē humanitārās zinātnes, skolēni izvēlas vieglāko ceļu un salīdzinoši maz kārto eksāmenus eksaktajos priekšmetos. Protams, topā ir modernās tehnoloģijas, bet ķīmija un fizika gan nav iecienītāko priekšmetu vidū. 2016. gadā būs obligātais eksāmens šajos mācību priekšmetos. Eksperimentālā kārtā būs jākārto ķīmija vai fizika, tas skars arī manu klasi. Tā ir situācija, kad no viena grāvja ieslīd otrā. Protams, vajadzētu skolēnus ieinteresēt eksaktajos priekšmetos, taču domāju, ka obligāts eksāmens — tas nav īsti pareizi, jo nevar piespiest visiem “mīlēt Raini”. Turklāt daudzās skolās trūkst šo mācību priekšmetu skolotāju.
“Baltijas ceļa” 25. gadskārta ar dažādiem pasākumiem tika pieminēta 23. augustā, arī mēs skolā to plānojam atzīmēt. Iestrādes tam jau ir, vēlamies rīkot skolēnu konferenci un, iespējams, piedalīties varētu arī kāds no tā laika Tautas frontes vadītājiem. Šovasar biju Balkānos, Ziemeļgrieķijā, Maķedonijas Aleksandra dzimtenē, un mani pārsteidza tas, kā viņi lepojas ar savu vēsturi, kā dalās tajā ar visiem, kuri vēlas to zināt. Kāpēc mēs nevarētu tāpat stāstīt savas valsts vēsturi? “Baltijas ceļš” patiesi ir kaut kas tāds, ar ko varam lepoties. Daudziem jauniešiem ir maz informācijas par 1989. gada akciju. Būtu labi izmantot aculiecinieku, vecāku, vecvecāku pieredzi, kuri stāvēja “Baltijas ceļā”. Nevardarbīgā pretošanās tolaik pārsteidza Padomju Savienību un visu plašo pasauli. Šajās dienās bija vēl kāds svarīgs notikums — augusta beigās apritēja 20 gadu, kopš Krievija izveda savu armiju no mūsu valsts. Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis, kad svešā vara pilnībā pameta Latviju.
Pagājušajā nedēļā svarīgākais Latvijas notikums bija Gaismas pils atklāšana, to vēroju televīzijā. Priecājos, ka mums ir tāda bibliotēka un arī darbiniekiem nav vairs jāstrādā šaurībā un nepiemērotās telpās. Grāmatas un periodika tagad glabājas piemērotos apstākļos, cilvēki varēs, vērojot skaisto Rīgas panorāmu, lasīt, izglītoties. Atceros, kad šo ēku sāka celt, sabiedrību neapmierināja izmaksas — būvēt tādu milzīgu ēku krīzes laikā, naudas nav, vai mums to vajag? Lielākā daļa cilvēku bija pret. Tomēr nevar dzīvot tikai no materiālām lietām, ir vajadzīga pienācīga vieta, kur glabāt mūsu tautas gara mantojumu. Gaismas pilī biju uz fantastisku izstādi — apskatīju grāmatas, kas aptuveni 500 gadu vecas. Bija īpašas izjūtas, skatoties uz šiem darbiem, kas arī tolaik bija kaut kas ļoti dārgs un īpašs. Tā ir arī tā laika liecība, ceru, ka pēc 500 gadiem mums joprojām būs grāmatas, ko varēs pašķirstīt un kas smaržos pēc tipogrāfijas.
Lai gan strauji tuvojas vēlēšanas un plašsaziņas līdzekļos dzirdamas, redzamas, lasāmas politiska satura reklāmas, īstas priekšvēlēšanu izjūtas vēl nav. Protams, balsot iešu, aicināšu to darīt arī citus, jo uzskatu, ka tas ir pilsoņa pienākums. Saprotu, ka ir grūti izvēlēties, ka cilvēki ir vīlušies un vēlētāju aktivitāte tāpēc ir zema. To varēja novērot arī Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Laikam jau lielai daļai balsstiesīgo EP šķiet kaut kas tāls un mūs neietekmējošs.
Krievijas embargo pārtikas precēm izjūt visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, arī Latvijas ražotāji. Vienmēr esmu izvēlējusies Latvijas preces, atbalstu vietējos ražotājus ne tikai patriotisku iemeslu dēļ. Uzskatu, ka mums ir kvalitatīvāka, labāka pārtika. Vairākos lielveikalu tīklos Latvijas produkti ir īpaši izcelti, un tas ir ļoti vajadzīgs. Nelobēsim spāņu tomātus, pirksim vietējos, “sildīsim” savu ekonomiku.
Ļoti satrauc situācija Ukrainā. Vēsturiskā pieredze, kad PSRS okupāciju izjutām uz savas ādas, mums vēl spilgtā atmiņā. Var vilkt paralēles ar notikumiem pirms Otrā pasaules kara. Ne velti Putinu kariķē, zīmējot kā Hitleru. Nav patīkami būt tik agresīvas valsts kaimiņam. Īpaši, ja palasa, ko dažādi eksperti saka par Baltijas valstu ieņemšanu pāris stundu laikā… Varam justies nedaudz drošāk, ap-
zinoties, ka esam ES, NATO. Lai kādas mums ir militārās spējas, tomēr Latvijai pašai ir jādomā par savu aizsardzību. Kādreiz varbūt šķita — esam taču NATO, atnāks amerikāņu onkuļi un izdarīs visu mūsu vietā. Atbalstu lēmumu atvēlēt aizsardzības jomai 2% no IKP. Jāstiprina arī zemessardze, jādomā pašiem, kā mēs spēsim aizsargāt savu valsti.
Neviena valsts nedrīkst noskatīties un “pievērt acis’’, kā Ukrainu sagrauj impērisku ambīciju vadīts cilvēks. Domāju, ka mums visiem jāsaka tā, kā to kādreiz “aukstā kara’’ laikā teica ASV prezidents Kenedijs, stāvot Rietumberlīnē: “Es esmu berlīnietis’’. Šodien mēs visi teiksim: “Es esmu ukrainis’’. Lepojos ar Latvijas diplomātiem, kuri aizstāv Ukrainu. Domāju, ka ES, NATO, arī Latvijai būtu jāpalīdz Ukrainai ar pieredzi — kā nostiprināt demokrātiju, kā mazināt, izskaust korupciju.
Cenšos regulāri skatīties Krievijas TV kanālus un salīdzināt, ko un kā viņi stāsta saviem skatītājiem. Meli un propaganda dažbrīd ir neiedomājama, šokējoša. Ne tikai interpretē sev izdevīgā gaismā, bet pat pilnībā falsificē faktus. Tā ir pilnīga kontrole pār cilvēku prātiem, tiek radīts greizs realitātes attēls, kuram tic miljoni. Tas ir informācijas karš, un Krievijā cilvēkiem nav vai ir ļoti minimālas iespējas uzzināt, kas patiesībā notiek.
Nedēļas nogalē atpūtos, palasīju grāmatu un gatavojos savam septiņpadsmitajam 1. septembrim.
