Nobeigums. Sākums 28. augustā. Izkaltusī Itālija aplaista muzikantus. Braucot uz viesnīcu, vērojām naktī grimstošos kalnus, kurus apgaismoja zibens.
(Nobeigums. Sākums 28. augustā.)
Izkaltusī Itālija aplaista muzikantus
Braucot uz viesnīcu, vērojām naktī grimstošos kalnus, kurus apgaismoja zibens. Pirmo reizi visa ceļojuma laikā sāka līt.
Vakarā nolēmām izpētīt un ieskandināt tuvāko apkārtni. Tik ilgi stāvējām un dziedājām pie kādas mājas, ka tur dzīvojošais itālis bez brīdināšanas mūs aplēja ar ūdeni! Laikam jau tik izkaltusi tā Itālija nemaz nav, ja jau atļaujas apliet tūristus!
Fantāzijas dzimtene
Svarovska kristāla pasaule — tā ir vieta, kur cilvēki noņem maskas, atļaujas ticēt brīnumiem, mosties fantāzijai un sapņiem. Te nereālais kļūst reāls, sniegs pārvēršas par ziedu, pasaka kļūst par īstenību. Aplūkojām pasaules lielāko un mazāko kristālu, pieskārāmies pasaulē lielākajai kristāla sienai. Visu šo bagātību — sapņus, fantāziju un kristālus — sargā milzenis, kurš apaudzis ar dzīvību un spļauj sapņu ūdeni.
Alpu burvībā
Vērojām Alpu varenību un cilvēces niecību. Jo augstāk braucām pa ceļu serpentīnu, jo mazsvarīgākas kļuva cilvēku ikdienas lietas, problēmas. Alpu burvība apņēma ikvienu. Palielinoties augstumam, augu valsts kļuva arvien nabadzīgāka. Uz šaurā kalnu ceļa, izmainoties autobusam un baļķvedējam, šķiet, ikvienam autobusa pasažierim nodrebēja sirds.
Austrijas izsmalcinātība
Vakarpusē sasniedzām Zalcburgu — pilsētu, kura iedveš mājīgumu, izsmalcinātību un mieru. Šķiet, pat cilvēki te ir smalki, eleganti. Uz ielas vairāki grezni ģērbti ļaudis — sievietes skaistās vakarkleitās, vīrieši smokingos — malkoja šampanieti. Viņi gaidīja pirmizrādi. Izsmalcināts austriešu stils. Lieliska gaume.
Aplūkojām Mirabellas pili un dārzus. Samīļojām eņģelīšus Mirabellas pilī. Ir ticējums, ka līgavām kāzu dienā jānoglāsta mazie eņģelīši, lai veidotos labas attiecības ar saviem bērniem.
Tautu sadziedāšanās
Zalcburga ietekmē mūziķus, māksliniekus. Te ir dzimis brīnumbērns Mocarts. Vēlā vakarā Mocarta laukumā, kuru grezno viņa statuja un strūklaka, dziedājām savā valodā. Pēc mirkļa mūsu pulciņam pievienojās itāliešu aktieri, kāds austriešu jodelētājs, grūtniece, kuru pārsteidza mūsu dziedāšana un valoda, un kāds vienkāršs austriešu puisis. Mācījām itāļiem “Bēdu manu, lielu bēdu”, viņi savukārt mums savas nacionālās dziesmas.
Rekša dzimtenē
Vairākas stundas pavadījām Vīnē, apbrīnojot tās arhitektūru. Un, protams, “Rekša” jeb Stefana baznīcu, kura ir Vīnes simbols.
Devāmies arī ekskursijā pa Vīnes Operu, kas ir viena no slavenākajām pasaulē, būvēta 1861.—1869. gadā. Tur gan notika rekonstrukcijas darbi, jo jūlijs un augusts ir vienīgie mēneši, kad te nenotiek izrādes.
***
Tuvojoties Latvijai, kļuva arvien vēsāks un vēsāks, tomēr visus vēl sildīja Itālijas saule, Austrijas elegance, jaunās dziesmas un iespaidi.
