Sākas vietu ieņemšana autobusā Venēcija—Zalcburga—Vīne. Mūs sagaida autobusa vadītāji baltos kreklos un baltās zeķītēs, pavada vecāki un draugi, saliekam mantas bagāžniekā, un ceļojums Eiropā var sākties!
Sākas vietu ieņemšana autobusā Venēcija—Zalcburga—Vīne. Mūs sagaida autobusa vadītāji baltos kreklos un baltās zeķītēs, pavada vecāki un draugi, saliekam mantas bagāžniekā, un ceļojums Eiropā var sākties!
Pazudis autobuss
Iebraucām Čehijas pilsētā Mikulovā. Aplūkojām pilsētu naktī, kāpām Kazas kalnā. No rīta šoferīši baltajās zeķēs un kreklos bija pazuduši ar visu autobusu. Tā kā transporta līdzeklis bija salūzis, nācās pašiem veidot maršrutu pa Mikulovu. Devāmies uz centru un dziedājām. Nevainīgais joks izvērtās par naudas pelnīšanu. Izrādās, Čehijā ir ļoti atsaucīgi un mūziku mīloši cilvēki — nopelnījām katrs pa saldējumam. Tā kā autobusa remonts ieilga, nolēmām apmeklēt baseinus.
Pēcpusdienā atbrauca čehu autobuss un nogādāja mūs Itālijā, kempingā. Pirmo reizi brauciena laikā sajutu Eiropas Savienības ietekmi — Itālijas robežu šķērsojām tik ātri, ka pat nepamanīju, jo pases rādīt nevajadzēja. Eiropas Savienībā — brīva robežu šķērsošana.
Venēcijas krāšņums un posts
Devāmies ar kuģīti uz Venēciju. Biļetes cena — 16 eiro (apmēram Ls 10,40). Ar šo biļeti varējām braukāt visu dienu, pārsēžoties no viena kuģīša otrā. Venēcijā šāda pārsēšanās ir tikpat ierasta parādība kā tramvaju vai trolejbusu maiņa Rīgā. Tie ir apzīmēti ar numuriem, un katram ir savs maršruts, pieturas vieta. Likās ļoti neparasti, ka te vienīgais braucamais, lai nokļūtu, piemēram, mājās, ir laiva vai kāds cits ūdens transporta līdzeklis.
Šķiet, Venēcija ir vieta, kur dzimst jūra, jo tā celta uz pāļiem. Tā ir regulāri pakļauta plūdiem. Māju pirmie stāvi parasti applūst, tāpēc virtuves ierīko māju otrajā stāvā.
Visu dienu braukājām pa Venēcijas līci un vērojām Venēcijas krāšņumu un postu.
Šī ir pilsēta ar divām sejām — gondolu savdabīgumu un netīro, piesārņoto apkārtni. Šķiet, ka visu nevajadzīgo cilvēki izmet uz ielas.
Venēcijā ir ļoti interesanta arhitektūra, taču ēkām vajadzīga restaurācija. Itāļiem galvenais ir ērtības mājas iekšpusē. Sakārtota mājas fasāde ir vienīgi tām ēkām, kuras paveras tūristu acīm.
Gondolu pieticība
Gondolas ir neatņemams Venēcijas simbols jau kopš 11. gadsimta. Gondolai ir slaids korpuss, plakana apakša, un laivas priekšgalam ir neliels izliekums pa kreisi, lai pasargātu to no apgāšanās pagriezienos.
1562. gadā ar dekrētu noteikts, ka visām gondolām jābūt melnām, lai apturētu cilvēku ārišķīgo bagātības izrādīšanu. Tomēr mūsdienās venēcieši cenšas padarīt gondolas krāšņākas, ērtākas tūristiem, jo lielo izmaksu dēļ tās parasti izmanto tikai tūristi.
Stikla pūtēju salā
Bijām Morāno stikla pūtēju salā. Tā ir nelielu salu grupa, kuras savienotas ar tiltiem. Tas bijis stikla ražošanas centrs jau kopš 1291. gada.
Vērojām, kā vīrs veikli izveido stikla zirdziņu minūtes laikā. Īsta meistarība!
Rūpnīcā dažādus stikla priekšmetus arī pārdod. Fotografēties gan tur aizliegts.
Baložu paradīze
Apmeklējām arī slaveno Svētā Marka katedrāli un laukumu. Sv. Marka laukums piedzīvojis gan greznus svētku gājienus, gan politiskās aktivitātes, gan neskaitāmus karnevālus. Te ir pilsētas ievērojamākie vēsturiskie pieminekļi — bazilika un Dodžu pils.
Laukumu varētu saukt arī par baložu paradīzi, jo viņi te mīt neierobežotā daudzumā. Par eiro var nopirkt baložu barību. Iedodiet tikai nelielu saujiņu viņu iecienītās barības, un spārnotie draugi ēdīs no jūsu rokām kā mājdzīvnieki.
Gandrīz tikpat daudz te ir arī dārgu suvenīru veikaliņu. Tajos var nopirkt dažādas ar Venēciju saistītas lietas — T kreklus, karnevāla maskas, bižutēriju, stiklu u. c. Cenas gan ir ļoti augstas. Nopirkām 1,5 l minerālūdens, kas Venēcijas centrā maksāja 2,50 eiro (apmēram Ls 1,62). Var tikai minēt, cik izmaksā viena “Coca Colas” glāze Sv. Marka laukuma restorānā, ja cenā ierēķināta vieta, apkalpošana, dzīvā mūzika un, protams, pati “Coca Cola”!
Itālijā pēc naudas maiņas (itāļu liru nomainīja eiro) sākās inflācija, un cenas kopš tā brīža ir ļoti pieaugušas. Tā ir Eiropas Savienības maskas bēdīgā puse. Vājas angļu valodas zināšanas
Kādā Venēcijas kafejnīcā vēlējāmies apēst pa picas gabalam, bet itāliešu angļu valodas zināšanas te ir tik vājas, ka picas gabala vietā viņi mums atnesa visu lielo picu! Tad arī sapratām, kāpēc viņi smaidīja, kad slaidās latvju meitenes katra pasūtīja lielo picu un minerālūdeni…
Biju pārsteigta, ka daudzos veikalos pārdevēji neprata angļu valodu, lai gan strādā vietā, kur apgrozās ļoti daudz tūristu.
Pusplikie latvieši
Pārsteidza arī tas, ka +35 grādu karstumā cilvēki Venēcijā bija ģērbušies garajās biksēs, garās kleitās. Ne velti mūs tā vēroja, jo bijām šortos, īsos svārkos un mazos krekliņos. Venēcijā, šķiet, valda nerakstīti likumi, kas liedz atkailināt plecus, vēderus ne tikai baznīcās, kapsētās, bet pat uz ielas.
Pieskārāmies Džuljetas krūtij
Devāmies arī uz Veronu — vietu, kur dzīvoja un mīlēja Romeo un Džuljeta. Tūkstošiem cilvēku cenšas apskatīt Džuljetas namu un pastāvēt uz mazā marmora balkoniņa. Netālu ir neizskatīga ēka, kurai piešķirts Romeo mājas vārds. Pieskārāmies arī Džuljetas krūtij. Ir ticējums, ka jāvēlas kaut kas saistībā ar savu iemīļoto, tad jāpieskaras statujas krūtij, un tas piepildīsies!
Nobeigums sekos.
