Aizkrauklietei Irēnas kundzei pagājušā gada rudenī paziņa no kāda uzņēmīga arbūzu audzētāja Liepājas pusē atveda vienu arbūza sēkliņu.
Aizkrauklietei Irēnas kundzei pagājušā gada rudenī paziņa no kāda uzņēmīga arbūzu audzētāja Liepājas pusē atveda vienu arbūza sēkliņu. Īpaši neticot, ka no tās kaut kas izaugs, aprīlī viņa to iesēja puķupodā. Dēsts izauga gana sprauns, un jau maijā to varēja stādīt laukā.
Irēnas kundze stāsta, ka stādu īpaši nav aprūpējusi, vienīgi pāris reižu aplaistījusi. Arī nekādu papildu mēslojumu stāds nav saņēmis. Laikam jau neparastajam dārza iemītniekam patikusi gan saimniece, gan augsne, jo rudens pusē pasaulē lielākā oga (tā uzskata biologi) bija krietni vien “apvēlusies”. Septembra vidū Irēnas kundze arbūzu pārnesa mājās un nosvēra. Svari rādīja — trīs kilogrami un 400 gramu.
Arbūzu degustēja pēc pāris nedēļām — meitas dzimšanas dienā. Latvijas saules siltumu uzņēmušais auglis bija ļoti garšīgs un salds, vienīgi šķitis par daudz miltains. Vēlāk gan kādā žurnālā Irēnas kundze izlasījusi, ka novāktus arbūzus nedrīkst ilgi glabāt istabas temperatūrā. Arī meita šogad veikalā bija nopirkusi arbūzu sēklas un iesējusi siltumnīcā. Izaudzis tikai viens nepilnu puskilogramu liels auglis, taču bijis ļoti salds.
Nākamajā gadā Irēnas kundze dārzā sēs jau pašas audzētā arbūza sēklas.
