Nav vērts apvainoties uz vīriešiem par to, ka viņi mums nepievērš uzmanību tramvajos un autobusos. Labāk tā nekā…
Nav vērts apvainoties uz vīriešiem par to, ka viņi mums nepievērš uzmanību tramvajos un autobusos. Labāk tā nekā…
Parkā, kā vienmēr, ļaužu nebija daudz. Šur tur pastaigājās vecmāmiņas un māmiņas ar bērniem, iemīlējušies pārīši. Meitene gāja pa aleju, tīksminādamās par ziemas rīta svaigumu. Pēkšņi no krūmiem parādījās vīrietis. Kaut gan sals knieba diezgan stipri, bikses viņam bija nolaistas gandrīz līdz ceļgaliem. Viņš raudzījās uz meiteni ar neizteiksmīgu skatienu, bet roka izdarīja ritmiskas kustības zem jostasvietas. Meitene no šausmām iekliedzās un metās bēgt…
Diemžēl šādā situācijā kaut reizi nokļuvusi gandrīz ikviena sieviete. Maniaki, kā viņus nepamatoti dēvē, uzglūn savam upurim klusos parku un skvēru nostūros, lai apmierinātu savu seksuālo iekāri samērā nevainīgā veidā. Daudzi pat nezina, ka šie cilvēki nav ne bandīti, ne varmākas, bet slimie. Viņu slimību seksopatologu valodā sauc ekshibicionisms. Šis vārds cēlies no latīņu vārda “exhibitio”, kas nozīmē “parādīt”, bet psiholoģijā to dēvē par tieksmi izrādīt apkārtējiem savus dzimumorgānus. Cilvēks, kas sirgst ar šādu kaiti, gūst seksuālu baudījumu tikai tad, kad sievietes skatās uz viņa… Vēl vairāk, ja viņš to var nodemonstrēt vairākām sievietēm uzreiz, viņa baudu var salīdzināt ar ekstāzi.
Ko darīt, ja ceļā patrāpās ekshibicionists?
Vispirms nevajag no viņa baidīties: šis seksuālās perversitātes veids ir gluži nekaitīgs tā upurim — dzimumakts principā nav iespējams. Toties sievietes mirkļa izbailes tieši arī noved “demonstrētāju” līdz orgasmam. Nedodiet viņam tādu iespēju. Ja aiz krūma pamanīts aizdomīgs tips, neskrieniet prom, turpiniet mierīgi soļot, un jūs tūdaļ kļūsiet viņam neinteresanta. Viņš nekad necentīsies jūs aizturēt. Izrādot bailes, sieviete riskē kļūt par ekshibicionista iecienītu objektu, viņš var sākt izsekot, uzglūnēt, līdz viņa būs spiesta meklēt citu vietu pastaigām ar bērnu vai suni.
Pirmais, kas ienāk prātā, sastopot tādu cilvēku, ir saukt palīgā un noķert. Taču tas izdodas visai reti, jo ekshibicionisti ir visai piesardzīgi un ļoti bailīgi. Labākais paņēmiens, kā padzīt šādu glūņu, ir sākt ar viņu runāt, skatoties tieši acīs. Par ko? Protams, ne jau par dzeju. Pamēģiniet nokaunināt viņu, pieprasiet, lai viņš aizvācās, varat pat piedraudēt. Šāda drosmīga rīcība izsauks viņā paniskas bailes, un viņš pametīs savu iecienīto vietu parkā.
Kur tādi rodas?
Runājot par šāda tipa cilvēkiem, var izteikt viņiem līdzjūtību. Psihoanalītiķi šo dzimumperversitāti ierindo pie bērnības psiholoģiskajām slimībām. Izpētot desmitiem šādu slimnieku, kuri bija piespiedu ārstēšanā, speciālisti konstatēja, ka bērnībā viņi visi bijuši vāji, atkarīgi un nemīlēti. Vienaudži viņus izsmēja, bet vecāki publiski pazemoja. Gandrīz simtprocentīgi pirmā seksuālā pieredze viņiem bijusi negatīva. Sieviete izsmējusi sava partnera mazspēju un pametusi viņu jau pirms tam, kad jaunajam cilvēkam iestājusies erekcija. Tādējādi vētraino emociju impulss, kādas ir izbailes, kas rodas sievietei, ieraugot vīrieti ar nolaistām biksēm, kļūst par vienīgo uzmanības pierādījumu viņa vīrestībai.
Ja šis cilvēks kaut nedaudz apveltīts ar intelektu, viņš, protams, neies staigāt šādā veidā. Šādos gadījumos ekshibicionisms iegūst garīgu raksturu. Tas izpaužas nemitīgos kontaktos ar publiku, kad jau doma vien par to, ka uz viņu raugās daudzu acu pāri, izraisa seksuālas jūtas. Tas ir sociāli pieņemams ekshibicionisma veids, ko mēs katru dienu varam vērot televizora ekrānā. Ieskatieties vērīgāk…
(“Rīgas Balss”)
