Šī ziema mūs nelutina ne ar sniegu, ne salu, ne īstu puteni, un šķiet, ka arī gaišākie gada svētki dabā balti vis nebūs.
Šī ziema mūs nelutina ne ar sniegu, ne salu, ne īstu puteni, un šķiet, ka arī gaišākie gada svētki dabā balti vis nebūs. Mēdz teikt, ka svētki ir cilvēka sirdī, tātad — mūsos pašos, un šoreiz “Staburags” devās lūkot tos, kurus ar ziemu un Ziemassvētkiem saista īpašas saites.
Svētki ar daudzām eglēm
“Tev nevajag eglīti, jo tev vienmēr ir sava,” izlasu kādā Ziemassvētku apsveikumā. “Ir! Ir man pat vairākas Eglītes! Ne tikai Ziemassvētkos, bet augu gadu,” smej aizkrauklietis Ansis Vilis Eglīte. “Taču tas nenozīmē, ka Ziemassvētkos iztiekam bez īstas egles. Kad bērni bija mazi, pats pēc tās braucu uz mežu, tagad gan Ziemassvētkus svinam lielākoties pie bērniem un savās mājās izlīdzamies vien ar egles zaru.”
Vai uzvārdam un tā īpašniekam ir kāda līdzība? Ansis Vilis Eglīte iesmejas: “Esmu tāda īsti neizaugusi, panīkusi egle. Mans augums ir metrs un astoņdesmit trīs centimetri, slaidai un skaistai eglei vajadzētu būt ap diviem metriem. Un nebūtu slikti aizvien augt slaidumā, ne vecumā liekties uz leju.”
Eglītes kungs atzīst, ka vienīgā ar uzvārdu saistītā problēma, ar kuru jāsaskaras arī darbā, ir gramatiska kļūme. Visiem gribas viņa īpašo uzvārdu “sievišķot”, un vēstules itin bieži mēdzot saņemt, sūtītas Ansim Vilim Eglītei, nevis Eglītem, kā būtu pareizi. Padomju gados uzvārdam piešķirta “pareiza” dzimte, un šī iemesla dēļ viņa dēls joprojām ir Eglītis. Tolaik Ansis Vilis Eglīte mēdzis pārtapt arī par “Joločkinu”.
Trīs debespuses vienā ielā
Lai sastaptu īstu ziemeli, nav puse pasaules jāšķērso — viņš ir tepat līdzās. Nu kaut vai Irina Ziemele, kura pat dzīvo “Ziemeļos”. Nevis tālajos, bet gan Aizkraukles pagasta. Septiņdesmitajos gados celtajai mājai nosaukums dots ne jau īpašnieku uzvārda dēļ, bet gan tāpēc, ka netālu bijušas mājas ar nosaukumiem “Austrumi” un “Rietumi”. “Nav ko daudz domāt, pilnam komplektam vajag arī Ziemeļus,” aši pieņemts lēmums. Kā “Ziemeļos” šoziem klājas? “Mūsu “Ziemeļos” vienmēr ir silti, arī šogad,” saka saimniece.
Viņa atzīst, ka uzvārds viņu maz ietekmējot: “Neesmu cilvēks ar aukstu, cietu sirdi, man drīzāk patīk citiem palīdzēt. Ziema gan man ir mīļa, īpaši patīk balts, mīksts putenis. Tāda mūsu ziemās sen vairs nav, taču jaunībā man ļoti patika brist pa sniegu baltā putenī. Ārā ap desmit grādu zem nulles, un tādi biezi sniegputeņa viļņi veļas no debesīm. Skaisti!”.
Meiča sniega baltumā
Ja jautātu, ar ko jums asociējas ziemas baltums, daudzi teiktu — ar sniegu. Izrādās, mēdz būt sniegpārslas, kuras neizkūst pat vasarā.
“Draugi atzīst, ka vārds man piestāv,” saka aizkraukliete Sņežana Bičkovska. Viņai vārds izvēlēts, jo, mazulītei piedzimstot, māte spriedusi, ka būs viens gaišs, blonds skuķēns, kuram arī dots tik balts vārds. “Paaugos, un no blondīnes ne vēsts,” smej Sņežana. “Taču gaišums man labāk piestāv, tāpēc matus krāsoju.”
Smaidīgā jauniete dzīvi iesaistās sarunā, un viņas smaids ir tik silts. Pūlos viņā saskatīt kādas sniega īpašības, bet viņa pati izskaidro: “Esmu enerģiska un kustīga, bet neesmu auksta kā sniegs.” Un droši vien tas ir īstais izskaidrojums, kāpēc draugi Sņežanu mīļi dēvē par Sniedziņu.
“Reizēm, kad nepazīstamiem cilvēkiem nosaucu savu vārdu, viņi jūtas pārsteigti,” stāsta Sņežana. “Taču tas nav rets vārds. Aizkrauklē zinu vienu savu vārdamāsu, taču internetā izpētīju, ka Latvijā ir 177 Sņežanas. Pārsteidzoši, vai ne? Tādus vārdus kā Diāna, Oksana var aizmirst, jo viņu ir ļoti daudz, taču manējo cilvēki allaž atminas. Nu vismaz to, ka kaut kāda saistība ar sniegu man ir.”
Jauniete atzīst, ka Ziemassvētki viņai ir gada gaišākie svētki, tāpēc īpaši. Tajos viņa dodas uz baznīcu, un šis ir laiks, kad arī bez sniega domas kļūst baltākas.
Kur dzīvo rūķi?
Kas būtu svētki bez dāvanām! Ziemassvētkos tās atgādā rūķi. “Jā, šis uzvārds nozīmē arī pienākumus, jo — kur gan redzēti slinki rūķi? Arī tad, kad nav Ziemassvētki,” pasmaida skrīveriete Ilona Rūķe. “Svētkos man jāpiestrādā par mājas rūķi — jāgādā dāvanas, jāgatavo cienasts.” Savukārt Ilonas kolēģi ievērojuši, ka arī darbā viņa ir čakls rūķis. Ilona Rūķe atklāj, ka viņai patīk savs uzvārds, jo tas ir īss un skanīgs.
Ikvienam bērnībā gribējies zināt, kur dzīvo rūķi. Ilonai Rūķei atbildi gan vajadzētu zināt! “Rūķi var dzīvot tikai “Rūķu” mājās,” saka viņa. Un Skrīveru pagasta “Rūķos” viņi ir pavisam četri Rūķi — viena kārtīga Rūķu ģimene. Ziemassvētkus šajās mājās svin kā visās citās — pie eglītes, ar tradicionālajām piparkūkām un dāvanām.
Ar “spīdošu” uzvārdu
Kam izdodoties savu Ziemassvētku zvaigzni ieraudzīt un atrast, tam laimes dzīvē netrūkstot — tā moderni var tulkot senu ticējumu. Es viņu atradu! Kur? Starp grāmatu plauktiem Skrīveru vidusskolas bibliotēkā! Skolotāja Aija Zvaigznīte saka: “Liela zvaigzne nekad neesmu gribējusi būt un arī justies, bet maza zvaigznīte esam mēs katrs. Arī man vienmēr jābūt kā zvaigznei, īpaši savā ģimenē, jo mātei taču vienmēr jābūt tās centrā.”
Aijai apkārt ir viņas zvaigznītes: bērni, mazbērni, vīrs. “Visi gaida uzmanību, mīlestību, un mazas “zvaigžņu stundas” ir katros svētkos,” saka Aijas kundze.
“Zvjozdočka” — tā savu kolēģi reizēm dēvē skolotāji Skrīveru vidusskolā. Arī bērniem Aijas uzvārds patīk. “Agrāk bija tāda dziesma: “Zvaigznīte, zvaigznīte, zvaigznīte debesīs…”. Eju pa gaiteni, un bērni dzied, reizē bažīgi skatoties, ko es par to teikšu. Nesen bijušie audzēkņi pulcējās salidojumā un, mani ieraugot, atkal šo dziesmu atminējās,” smej Aija. Arī tagad, Ziemassvētku dziesmās zvaigzni pieminot, bērni uzmanīgi vēro, ko skolotāja par to teiks.
Aija joko, ka vīru speciāli ar skaistu uzvārdu meklējusi un no Rudzītes pārtapusi par Zvaigznīti. “Sākumā tā kā kautrējos — tik “spīdīgs” uzvārds. Tomēr mazāka atbildība — būt tikai zvaigznītei, nevis zvaigznei,” piebilst viņa.
