Skrīverieša Gunāra Kojas virpotos koka šķīvjus un bļodas rokās gribas paturēt ilgāk. Tie ir viegli, silti, un tos patīkami taustīt. Koks ir dzīvs — skaidro Gunārs, kura vaļasprieks ir koka trauku virpošana.
Gunāru atceros kā mehāniķi autoservisā, kurā šad tad laboju automašīnu. Viņš skaidro, ka autoservisā sen vairs nestrādā, lai gan reizēm kādam draugam palīdz mašīnu salabot. Tagad Gunārs ir sertificēts mērnieks un jau vismaz desmit gadu dienas lielāko daļu pavada laukā un mežā, bet koka virpošana pirms vairāk nekā gada kļuvusi par viņa vaļasprieku.
Tirgum nepietiek
Lai gan viņš atzīst, ka tas nav biznesa projekts, Gunāra darinātās lietas ik pa laikam var manīt kādā tirdziņā. Pirmo reizi tās pamanīju Aizkrauklē Pārnovadu uzņēmēju dienā pagājušajā gadā. Gunāra sieva Dace rādīja šķīvjus, bļodas, svečturus un galda spēli “Krustiņi, nullītes”. Tās piedāvātas arī pāris tirdziņos turpat Skrīveros, būts Madonā un vēl šur tur. “Nav jau man to trauku tik daudz, lai varētu braukt uz tirgu,” nosaka Gunārs.
“Man bērnībā gribējās virpot. Skolā darbmācības kabinetā bija arī koka virpa, bet tur tikai tāda bakstīšanās vien sanāca. Kad jau dzīvojām Skrīveros, bija pašiem sava māja, gadījās piemērots brīdis, kad atkal varēju tam pievērsties. Savācu metāllūžņus, kādi saimniecībā bija, un pats uztaisīju sev koka virpu. Tagad jau ir arī youtube.com, kur var atrast visu, ko vien vēlies uztaisīt. Arī kaltus taisu pats — no vecām vīlēm, mašīnas amortizatoriem, atrodu, kur labākais metāls, un izmantoju to. Grūti atrast ērtus un parocīgus instrumentus, un jauni tie ir dārgi. Būs žēl, ja salūzīs,” stāsta Gunārs.
Visu mūžu mācās
Pirmais, ko Gunārs uztaisīja, bija liela koka sēne no krituša ozola. Nu tāda, ap 300 kilogramu! Tad izdomāja, ka var taču pamēģināt arī virpot lielākas un mazākas sēnes. Gunāra dēls Dāvids steidz parādīt sēnītes un virpotās koka olas, kas vēl saglabājušās un atdotas bērniem spēlēties, un palielās, ka tētis ar motorzāģi laukos arī krēslu izzāģējis. Vēlāk no sēnēm pārgājis uz koka traukiem.
“Jāsaka gan, ka sākumā es no koka neko nesajēdzu, jo visu mūžu esmu darbojies ar metālu. Koks ir pilnīgi citādāks, tas ir dzīvs, un tā uzvedība atkarībā no apstākļiem var būt atšķirīga. Līdz ar to sākums bija ļoti interesants. Var teikt, ka koks dzīvo pats savu dzīvi,” stāsta Gunārs un atzīst, ka visu laiku mācās un apgūst kaut ko jaunu. Tā bijis gan ar savāktajiem kokmateriāliem, gan ar jau gatavajiem traukiem, pat ar grīdu mājās. Kamēr mājā bijusi krāsns apkure, viss bijis kārtībā, taču, kad ierīkota centrālapkure, starp grīdas koka dēļiem radušās tādas spraugas, ka pirkstu var iebāzt. Savukārt pagrabā žāvēties noliktie koka bluķīši dažs saplaisāja, dažs sapuva. Tāpēc ir svarīgi zināt, kā kuru koku žāvēt un apstrādāt. “Var jau nopirkt gatavu izžāvētu kokmateriālu, taču tāpat nevar paredzēt, kā tas uzvedīsies. Strādājot mežā, ieraugu kādu piemērotu bluķīti, krauju mašīnā un vedu mājās. Veidoju krājumus. Pamazām veidoju arī trauku sagataves un lieku žūt. Pēc gada ņemšu, skatīšos, kas noticis, un veidošu tos tālāk. Arī pieredzējušiem amatniekiem šķīvji, bļodas top gadu, varbūt ilgāk. Tajā ir ieguldīts liels darbs un pacietība, taču galarezultātu paredzēt grūti. Ja kaut ko nogriezīs par daudz, atpakaļ vairs nepielīmēs, veidosies pavisam kaut kas cits, nekā sākumā bija domāts,” prāto Gunārs.
“Nemitīgi mēģinu, eksperimentēju, mācos, konsultējos ar pieredzējušiem meistariem un amatniekiem — Pēteri Grauduli Jaunjelgavā, Jāni Klinti Skrīveros. Tie ir vīri, kuru rokām top mākslas darbi, taču viņi savus amata noslēpumus neslēpj, padalās gudrībā,” stāsta skrīverietis. Veidojot traukus no līmētā koka, viņš tos vispirms ar datorprogrammas palīdzību izprojektē, jo te nepieciešama ļoti liela precizitāte.
Sieva pasūta, vīrs taisa
Uz darbnīcu viņš dodas, kad ir brīvs laiks vai gribas atslēgties no citiem darbiem. Gunārs arī izrāda savu mazo koka pasauli, kas radīta mājas pagrabā. Dace to nosaukusi par kokotavu. “Kūku cepējiem Rīgā ir kūkotava, mums — kokotava,” piebilst Dace, kas ir daudzu ideju ģeneratore. Viņas vaļasprieks ir gleznošana, un, iespējams, daļa radošās dzirksts “pielipusi” arī vīram. “Mums gan gaumes un skatījums uz lietām atšķiras. Man, piemēram, neienāktu prātā uztaisīt svečturi no malkas pagales vai parasta koka klucīša. Bet Dace izdomā, pasūta, un es taisu,” stāsta Gunārs, rādot ar valsts karoga krāsas lentīti noformētus koka svečturīšus vai savdabīgos adventes svečturus koka pagalē, kur vieta četrām svecītēm, un tie skaisti izdekorēti atbilstoši svētkiem. “Gunārs ir paškritisks un ar saviem darbiem nelielās, taču man gan tie šķiet skaisti, tāpēc gribas parādīt arī citiem. Var redzēt, ka cilvēkiem patīk. Jaunie gan iet garām un neskatās, bet jau nobrieduši cilvēki, ar zināmu pieredzi, stabilām vērtībām, kuriem ir lauku mājas, kuri novērtē dabiskas lietas, šādus traukus iegādājas,” novērojumos dalās Dace. ◆
