Andris Elsts Kokneses pagasta “Mazkārkļos” ierīkojis savu paradīzi — pamazām atjauno kādreizējo cūku fermu kompleksu, kurā ir trīs ēkas. Zem viena jumta iekārtots miteklis saimniekam, darbnīca, ir arī vairākas galdniecības darbiem vajadzīgās iekārtas un granulators, ar ko koknesietis turpat no skaidām ražo sev kurināmo.
Koknesietis ir laipns, atsaucīgs un optimistisks, sarunas laikā vairākkārt nosaka: “Visu, ko daru, daru pats sev.” Lai gan vīlies valdībā un tās attieksmē pret cilvēkiem, kuri grib dzīvot, strādāt un ar savu darbu nopelnīt Latvijā, tomēr ir savas valsts patriots. 18. novembris “Mazkārkļos” bija svētku diena. Jau labu laiku saimnieks labiekārto apkārtni, atjauno ēkas tik, cik paša spēkos, cik ļauj līdzekļi un laiks. “No valsts neko negaidu. Savā zemē gribu pats sev būt kungs, visu, ko daru, daru tikai sev, lai ar savu darbu varētu izdzīvot, lai nevienam nekas nebūtu jālūdz. Salaboju arī ceļu, ziemā pats to iztīru, pagastā atliek vien ievilkt ķeksīti, ka arī šis ceļš ir kārtībā,” ar ironiju teic Andris.
Pirms kāda laika te darbojās kokzāģētava, kurā darbs bijis sešpadsmit strādniekiem. “Valsts nodokļu politika ir vērsta uz mazo uzņēmumu iznīcināšanu, šādos apstākļos nav iespējams arī radīt kaut ko no jauna. Kad likvidēju kokzāģētavu, visas nopirktās ierīces nācās pārdot par lūžņu cenu, nebija izejas,” stāsta koknesietis.
Ar to, kas palicis pāri — ēveli, zeimeri, garinātāju, lentzāģi — koknesietis gatavo sev kokmateriālus, tos izmanto jumta atjaunošanai un dažādiem iekšdarbiem. Galdniecības darbos radušās skaidas sagrābtas glītā kaudzē — turpat darbnīcas stūrī novietots granulators, ar ko saimnieks ražo granulas ēkas apsildīšanai. “Pats sev visu vajadzīgo nodrošinu ar darbu, veikalā jāpērk vien pārtika.”
Darbnīcā ir visas vajadzīgās iekārtas automašīnu remontam, arī divi pacēlāji, ko savulaik izdevīgi iegādājies. Darbnīcā rosās draugi un paziņas, koknesietis teic, ka viņam nav žēl, ja kāds lūdz iespēju izmantot telpas. Te remontē arī autosportista skrīverieša Andra Ozoliņa automašīnu.
Ēkā, kur zem viena jumta iekārtots miteklis saimniekam, darbnīca un ir vieta galdniecības darbiem un granulu ražošanai, ielikta jauna grīda, salabots jumts, šovasar daudz darba ieguldīts apkārtnes sakopšanā. Vēl pavasarī zaļā mauriņa vietā bijis akmeņains lauks. “Man ir pašam sava estrāde, kuru nākamajos Jāņos iedziedāsim kopā ar draugiem, ir arī savs Likteņdārzs, turklāt akmeņi uz turieni nebija jāved no tālienes. Lai izteiktu savu viedokli, man nav jābrauc uz Rīgu dziedāt tautasdziesmas, es to varu darīt mājās,” teic koknesietis, uz laukakmeņu krāvumu norādot. Līdzās īpašumam tek Daugava, un Andris Elsts teic, ka droši vien ir vienīgais, kurš tuvējā apkārtnē par telts vietu, nakšņošanu un iespēju Daugavas krastā svinēt Līgo svētkus neprasa samaksu. “Daugava pieder visiem, tāpat kā zeme, pa kuru staigājam. Vai man būtu jāliedz, ja cilvēki lūdz? Man nav žēl.”
