Pasaku mīļotāji noteikti atceras rakstnieka Andersena vēstījumu par pieciem zaļajiem zirņiem, kas dzīvoja vienā pākstī un katrs sapņoja savu sapni, vai arī pasaku par princesi uz zirņa. Interesantu gadījumu par zirni pastāstīja aizkraukliete Aija.
Nesen viņas ģimene devās nepilnu nedēļu ilgā atvaļinājumā, bet atgriežoties mājīgā divistabu dzīvokļa virtuvē viņus sagaidīja zaļš pārsteigums. “Pirmajā mirklī nespēju noticēt — no izlietnes notekas cauri sietiņam bija izaudzis vairākus centimetrus garš asns,” stāsta Aija. “Sākumā nezināju, ka tas ir zirnis — pavilku trauslo dīgstu uz augšu un secināju, ka zaļā peļastīte ir izspraukusies no brūnpelēka zirņa.”
Saimniece atminējās, ka pirms vairākām nedēļām gatavojusi pusdienām pelēkos zirņus ar speķi. Pirms vārīšanas viņa pākšaugus kārtīgi nomazgājusi, un acīmredzot kāds zirnītis no caurdura izsprucis un ieripojis izlietnes notekā. Tā kā zirnis bija izaudzis mazajā izlietnē, ko ikdienā lietoja reti, nolēma — lai aug.
Zirnis stiepās garumā vienu līdz divus centimetrus dienā. Ģimene, ik rītu ēdot brokastis, priecājās par trauslo, bet apņēmīgo zirni, kurš, sajutis pavasara tuvumu, vienu pēc otras raisīja sīkas lapiņas.
Arī ģimenes mīlulis, svītrainais viltnieks runcis Morics, piemiegtām acīm vēroja jauno “iemītnieku”, un kādu dienu, saimniekiem neredzot, lika zirni uz kārā zoba — nokoda galotnīti. Zaļais izlietnes iemītnieks izrādījās dzīvīgs, un nokostās galotnes vietā izauga divas, taču ilgs mūžs zirnim tik un tā nebija lemts. “Zirnis izstiepās gandrīz pusmetru garš un gāja bojā nodzeltējot, laikam jau nepietika barības vielu,” noteic Aija. “Bet mums šopavasar bija sava pasaka par zirni.”
