Koši, tautiski ir dignājietes Valijas Flanderes adījumi un audumi — jostas, zeķes. Viņa ir arī biedrības “Pavadiņa” dibinātāja. Valijas rokdarbi zināmi un pieprasīti teju visā Latvijā, un darbs nerimstas ne ziemā, ne vasarā. Vieni pie viņas brauc pasūtīt savam tautastērpam atbilstošu jostu, citi pēc savam novadam raksturīgiem cimdu vai zeķu rakstiem un krāsām.
Valiju var saukt arī par arheoloģi, jo bijuši gadījumi, kad kāds atved teju sabrukušu jostu, kas uzieta mājas bēniņos, kurai raksts un krāsas tikpat kā nenolasāmas. Valija to pēta, salīdzina ar speciālajās grāmatās apkopotajiem jostu rakstiem un klientam atdod uzausto jauno jostu — vecās kopiju.
Jostas, lai arī varētu šķist, ka vieglāk darināmas, ir garas, vismaz 3,5 metri, līdz ar to prasa ne mazāk laika un pacietības kā rakstains cimdu pāris. Pērn dziedātājiem no Jaunjelgavas vien noaustas 39 jostas. “Trīs mēnešus gaidīju pasūtījumu, līdz mēnesi pirms pasākuma pateica, ka jāauž. Dieva laime, ka nebija sarežģīts musturs. Tad nu rāvu vaļā.” Par laimi, materiāls — dzija — ir iegādāts ar rezervi, to pērk tikai no “Limbažu tīnes”. Valija darbojas arī Latvijas Lauku tūrisma asociācijā “Lauku ceļotājs” un piedāvā atpūtas vietu — telšu vietu Daugavas krastā. Tāpat kā pasūtījumi rokdarbiem, arī atpūtnieki te bijuši no visām Latvijas malām, gan no ārzemēm. Par šo pasākumu Valija saka — meistarus vajag biežāk saukt kopā. Kas par to, ja atvesto neizdodas pārdot. Toties esi atbraucis, iepazinies.
