Lai atgūtu savu māju un no tās izliktu bijušo civilvīru Kārli, viņa tagadējo sievu un abu trīs bērnus, Aina (abu vārdi ētisku apsvērumu dēļ mainīti) pirms gada iesniedza prasību tiesā. Notikušas vairākas tiesas sēdes, taču kārtējā tiesas sēde būs tikai rudenī. Ainai radies iespaids — Kārlis lietas izskatīšanu vilcinās, cik ilgi vien varēs.
Cenšas iebiedēt
“Pēc vīra nāves iepazinos ar Kārli, un abi sākām dzīvot manā lauku mājā, tā Zemesgrāmatā ir reģistrēta ar manu vārdu, arī zeme. Laulību nereģistrējām, dzīvojām tāpat,” stāsta Aina. “Tomēr kopdzīve pārvērtās par elli, Kārlis dzēra. Nezināju, ko darīt, kurp iet, atstāt māju bija žēl. Kārlim bija nepilngadīgs dēls, un es viņu iemīļoju kā savējo. Man pret bērnu bija atbildības izjūta, nevarēju viņu pamest likteņa varā. Izaudzināju, izskoloju, un viņš mani vēl tagad sauc par mammu, it kā es būtu viņa īstā māte. Tā pagāja apmēram desmit gadu. Gribēju, lai Kārlis dodas citur dzīvot, jo māja ir mana, taču viņš nebija ar mieru, man draudēja, centās iebiedēt, un tas viņam arī izdevās. Reiz viņš teica, ka no manis paliks tikai asins peļķe, ja es viņu mēģināšu izlikt no mājas. Vairākas reizes par draudiem rakstīju iesniegumu policijai, bet mūsu likumi ir ļoti humāni — kamēr nekas nav noticis, policija palīdzēt nevar. Sakravāju koferi un savu māju pametu, no laukiem devos dzīvot uz pilsētu, kur īrēju dzīvokli. Tajā laikā pirku izdevumu “Saskarsme”, kurā bija iepazīšanās sludinājumi. Kārlis ar tās palīdzību atrada citu sievieti, un arī viņa sāka dzīvot manā mājā. Abi oficiāli reģistrēja laulību. Toreiz gribēju iesniegt prasību tiesā par abu izlikšanu, taču psiholoģiski to nevarēju izdarīt, man no pārdzīvotā bija ļoti smagi, baidījos no Kārļa.
Tikai pēc 10 gadiem atrod spēku
Ir pagājis apmēram desmit gadu, Kārlim un viņa sievai ir jau trīs kopīgi bērni, un viņi visi dzīvo manā mājā. Kārlim būs 60 gadu, viņš nekur nestrādā, arī viņa sieva nestrādā, jo mājās ir mazi bērni. Es par māju un zemi maksāju nekustamā īpašuma nodokli. Par elektrību un “Lattelecom” pakalpojumiem viņi maksā paši, izņemot vienu gadījumu, kad par “Lattelecom” pakalpojumiem bija parāds, kuru es nomaksāju, lai lieta netiktu nodota tiesai, jo līgums ir noslēgts ar manu vārdu. Piedāvāju Kārlim māju nopirkt, bet viņiem jau nav naudas. Manus mežus viņš ir izzāģējis un naudu nodzēris. Tikai pirms gada sadūšojos iesniegt prasību tiesā pa viņu izlikšanu, jo viss pārdzīvotais ir pierimis, tagad esmu atradusi sevī spēku tiesāties. Kāpēc man jādzīvo citur, ja man ir pašai sava māja? Slēgt īres līgumu ar Kārli nevēlos un to arī nedrīkstu darīt, jo īpašums ir ieķīlāts bankā.”
Pieprasa citu
advokātu
Vienā tiesas sēdē piedalījās arī “Staburags”. Kārlis tajā bija ieradies ar savu nepilngadīgo dēliņu. Ainas advokāte norādīja, ka tik mazam bērnam tiesas zālē nevajadzētu būt, tas var radīt psiholoģisku traumu, tādēļ bērns no tās būtu izraidāms. Kādēļ gan bērns ir atvests līdzi uz tiesu, ja Kārļa sieva mājās auklē jaunāko atvasi? Kārlis atbildēja, ka viņa bērnam ir tiesības izvēlēties, ar ko būt kopā — ar tēvu vai māti, un viņš ir izvēlējies braukt līdzi tēvam.
Uz tiesneses jautājumu, vai Kārlis strādā, viņš atbildēja, ka strādā — audzina bērnus, un vai tad tas neesot darbs?
Kārļa ģimene ir to skaitā, kas tiesā var pretendēt uz valsts apmaksātu advokātu. Taču šajā tiesas sēdē advokāts nebija ieradies, jo Kārlis viņa palīdzību ir noraidījis. “Ja abi advokāti dzied vienā stabulē, tas nekur neder, man tāds advokāts nav vajadzīgs,” viņš sacīja. Kārlis ir pieprasījis citu advokātu, un paies laiks, līdz tāds tiks nozīmēts un viņš iepazīs lietas materiālus. Tādēļ tiesas sēde pārcelta uz rudeni.
“Varbūt tā var līdz bezgalībai — varbūt arī nākamais advokāts nebūs labs?” ir skeptiska Aina. Savukārt Ainas apmaksātā advokāte mierina — tas nebūs tik ātri, tomēr pienāks brīdis, kad šai lietai tiks pielikts punkts. ◆
