Eiropā gadā izmet aptuveni 100 miljonu tonnu pārtikas
Mazzalves pamatskolā pagājušajā nedēļā notika Latvijas ekoskolu forums, kurā viesojās arī viens no biedrības “homo ecos” dibinātājiem Artūrs Jansons un lekcijā “Pārtikas cirks. Kas tas ir, un kā to beigt spēlēt?” stāstīja par to, kā mūsu it kā ikdienišķajai rīcībai un izvēlei lielveikalā ir globāla ietekme. Artūrs Jansons arī stāstīja to, ko nozīmē tomāts mūsu galdā ziemā un kādus trikus izmanto pārtikas ražotāji, lai liktu mums iegādāties pēc iespējas vairāk pārtikas.
Cilvēki ir savstarpēji saistīti
Artūrs Jansons stāsta, ka biedrība “homo ecos” savulaik dibināta ar domu, lai praktizētu tādu dzīvesveidu, kādu nereti deklarējam saukļos, piemēram, “ēd vietējo!”, “pērc sezonālo!”. Viens no biedrības darbošanās virzieniem — panākt, lai cilvēka ikdienas rīcība būtu tāda, kas nenodarītu pāri viņa mazbērniem. Tas ir skaļš sauklis, bet sākas ar pavisam vienkāršu ikdienas paradumu maiņu.
Biedrība ir par atbildīgu pārtikas patēriņu, kas ir gudra un pārdomāta izvēle, cieši saistīta ar mūsu katra individuālo rīcības ietekmi uz globālo attīstību, par ko ikdienā aizdomājas retais. Biedrība uzsver: “Globalizētajā pasaulē cilvēki ir savstarpēji saistīti vairāk, nekā to ikdienas gaitās iedomājamies. Mēs pērkam apģērbu, kas ražots Bangladešā, ēdam banānus no Kostarikas un dzeram Etiopijā audzētu kafiju. Cik bieži uzdodam jautājumu, kā tas viss radies un nonācis pie mums?”
Visu nosaka gadījums
Kāpēc pārtikas cirks? “Tas nav nejauši, jo šopavasar kopā ar LAPAS (Latvijas platforma attīstības sabiedrībai) un Ārlietu ministriju rīkojām kampaņu, kurā gribējām pievērst uzmanību, kas notiek ar globālo pārtikas apriti. Ilgi domājām, kāda būtu alegorija, ko piesaistīt mūsu ikdienas paradumiem un pārtikas lietošanai ikdienā, un sapratām to, ka spēle “cirks” ir vislabākā alegorija stāstam par mūsu pārtikas lietošanas paradumiem. Cirkā visu izšķir nejaušība — ar vienu gājienu var tikt ļoti augstu, bet var arī krist bezdibenī, turklāt šajā spēlē prāts netiek iesaistīts nemaz, visu nosaka gadījums. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā cilvēki ikdienā rīkojas, lai nopirktu pārtiku, tādējādi attīstījām ideju par pārtikas cirku,” stāsta Artūrs Jansons.
Cik daudz no mums aizdomājas, kā ar savu rīcību, lielveikalā nopērkot šokolādi, mēs ietekmējam situāciju pasaulē? Droši vien retais.
Zemesrieksta stāsts
“Globalizācijas galvenā problēma ir tā, ka tās aizstāvji cilvēkos redz tikai rīku, mehānismu, kā radīt peļņu. Viņiem ir pilnīgi vienalga, vai šis cilvēks šodien dzīvo Āfrikā, rīt — Eiropā vai otrādi, galvenais, lai viņš būtu efektīvs, labi strādātu un, vēlams, arī ilgi dzīvotu. Globalizācija nekad neatbalstīs, ka darbība notiek vietējās kopienās, kur cilvēki paši sev saražo pārtiku, pārējo pārdod un no tā izdzīvo. Latvijā dzīvodami, esam to 20% pasaules iedzīvotāju vidū, kuri labi ēd un skaitās pārtikuši, pārējie 80% pasaules iedzīvotāju ir trūcīgi un lielākoties cieš badu,” stāsta Artūrs Jansons. Lai ilustrētu savu stāstu, viņš demonstrē līdzpaņemtās bildes, kas izrādītas “National Geographic” izstādē. Tie lielākoties ir portreti, kuros attēloti strādājoši vīrieši un sievietes, piemēram, vienā fotogrāfijā redzama sieviete Āfrikas vidienē, novācot zemesriekstu ražu. “Patiesībā šie cilvēki dzīvo nabadzīgi, bet fotogrāfijās viņu acīs nav saskatāms ne izmisums, ne bēdas vai kas tāds, kas nodotu, ka viņi dzīvo slikti. Viņi dzīvo vietējā kopienā, strādā savā ciematā, ir laimīgi tajā vietā. Zemesrieksta stāsts ir tāds, ka, tiklīdz zemesrieksts, kad “aiziet” no šīs sievietes, kas to novākusi, rokām, “izgriežas” caur globalizācijas tīklu, beigās mēs to nopērkam veikalā par tādu cenu, no kā šī sieviete, rieksta novācēja, labākajā gadījumā saņem vienu tūkstošo daļu,” skaidro biedrības pārstāvis.
Tomāta ceļojums 2400 kilometru garumā
Vēl der aizdomāties par dārzeņu un augļu lietošanu uzturā gadalaikos, kad Latvijā tie neaug. “Gribas ziemā banānu, tomātu, gurķi, pierasts, ka lielveikalos tie ir, turklāt salīdzinoši lēti, lai gan tiem būtu jāmaksā krietni vairāk, ja ņem vērā, no kurienes tie “stiepti” uz šejieni. Cilvēki pie ērtībām — jebkurā gadalaikā dabūt gurķi vai tomātu — pierod ļoti ātri. Daļa nodomā: galu galā cilvēki tur ir strādājuši, nopirkšu es to tomātu ziemā, lai gan pie mums nav ne sezona, ne mēs esam tādā klimatiskajā zonā, kur šiem tomātiem būtu jābūt. Ko nozīmē tomāts ziemā uz mūsu galda? Tas nozīmē, ka vidēji katrs produkts, kas ziemā nonācis līdz mums, ceļojis vidēji 2400 kilometru. Tas ir vidējais aprēķinātais attālums, jo jāņem vērā, ka banānus pie mums ved no Dienvidamerikas, tomātus — no Spānijas. Iespējams, cilvēki, kuri tur dzīvo un strādā, ir pietiekami adekvāti saņēmuši par tomātu audzēšanu, bet tas daudzums enerģijas, ko iztērē, lai šos tomātus atvestu līdz mums, nav adekvāts.”
Trešdaļu iegādātās pārtikas izmet
Pārtikas produktu ražotājiem ir svarīgi “iedabūt” mūsos pēc iespējas vairāk pārtikas. Jo vairāk pārtikas patērējam, jo lielāka viņu peļņa. Lai cilvēkā dabūtu pēc iespējas vairāk pārtikas, ražotājam tā jārada cilvēka nepilnvērtīgajiem garšas un maņas orgāniem pievilcīga. “Cilvēka organismu visvieglāk ir apmānīt ar cukuru. Pievienojot to slēptā vai tiešā veidā, produkts ir daudz pievilcīgāks un garšīgāks. Ar cukuru mūsu garšas sistēmu piemānīt ir ļoti vienkārši, tāpēc cukura pievienošana dažādos veidos ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā iebarot pēc iespējas vairāk pārtikas. Pārtika tiek piekrāsota, sagatavota, lai to var pirkt mēnešiem uz priekšu un tā nebojātos. Pēc aprēķiniem, cilvēks no pārtikas, ko nopērk, aptuveni trešo daļu izmet ārā. Arī Latvijā esam pētījuši šo problēmu un secinājām, ka esam vēl salīdzinoši labvēlīga valsts, jo mums joprojām ir aktuāli maizīti neizmest, izēst tukšu šķīvi, lai rīt labs laiks. Pēckara pieredze, pārtikas trūkumus latviešos nodots no paaudzes paaudzē, tāpēc, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mums ir salīdzinoši saudzīga attieksme pret ēdienu. Eiropā gadā izmet ārā aptuveni 100 miljonu tonnu pārtikas,” stāsta Artūrs Jansons.
Uz veikalu — ar sarakstu!
Vēl viens virziens, par ko lekcijās stāstīja Artūrs Jansons: ilgtspējīgas pārtikas sistēmas jomā Latvijā vēl ir ļoti daudz ko darīt. Tam nav vajadzīgs tik daudz naudas kā vēlēšanos, gribēšanu un spēju darīt. Tipiskais piemērs: pērc vietējo un sezonālo! “Ziemā gribas to dārzeni, ej nu tajā brīdī atrodi zemnieku, kuram tas sakņaugs un pākšaugs ir saglabāts, vienkāršāk ir ieiet lielveikalā. Tur glīti sarindoti Spānijas tomāti un Nīderlandes gurķi. Ir jāmeklē, jādomā, ko ēst ziemā, un tas nozīmē, ka jāveido produktu saraksts. Vienmēr prasu sievai, lai man uz veikalu dod līdzi sarakstu ar nepieciešamajiem produktiem, par ko viņa ir neapmierināta, taču pretējā gadījumā es atsakos vispār iet uz veikalu. Tas ir pirmais solis — plānošana un domāšana līdzi tam, ko tu pērc. Viena no iespējām — iesaistīties tiešajā pirkšanas pulciņā, kas ir piegādes sistēma, kur zemnieki aizved savu produkciju uz iepriekš norunāto vietu, kur dežurē brīvprātīgie koordinatori. Piegādes ir reizi nedēļā, tas nozīmē, ka cilvēkam jāmācās domāt vismaz nedēļu uz priekšu, jāizdomā, ko gribēs gatavot, lai paredzētu, kādi produkti jāiegādājas.”
