Pirms daudzām paaudzēm radusies tautasdziesma savu aktualitāti nav zaudējusi vēl joprojām. Tieši otrādi — tapusi skaudrāka. Tolaik ”to kungu” bija daudz mazāk, tikai jautājums ”kur tie naudu ņēma” šodien lieks: pārdodot Latvijas ekonomiskās intereses Rietumvalstu uzņēmējiem.
Atceros 1993. gada pavasari. Paju sabiedrības vēra vaļā kartupeļu stirpas, lai pērno ražu laistu tirgū un gūtā peļņa ļautu sekmīgi apsēt laukus. Bet pieprasījums pēc kartupeļiem jau bija apmierināts ar veselu kuģa kravu Itālijas kartupeļu, ko Latvijā saņēma kā bezmaksas humāno palīdzību. To sarūpēja tolaik mazpazīstams Ārlietu ministrijas Tirdzniecības departamenta vadītājs Māris Gailis. Tagad viņš ar jahtu kuģo apkārt pasaulei, ir īpašnieks jaunbūvēm pašā Rīgas centrā un ar apskaužamu vērienu apbūvē Ķīpsalu. Bet potenciālais Latvijas lauksaimniecības pamats — paju sabiedrības — piecpadsmit gadu laikā vairs neatguvās, un lielveikalos nu pārdod ievestos kartupeļus.
Līdzīgi, tikai nu jau citi kungi, iznīcināja cukura ražošanas nozari. Tā nodrošināja darbu un ienākumus daudziem zemniekiem un triju cukurfabriku strādniekiem, piena lopkopību apgādāja ar melasi un graizījumiem visu ziemu. Mūsu valsts gaļas pārstrādes kombināti izmanto Igaunijā audzēto cūku gaļu, veikalos pārdod Polijas vepru šķiņķus un karbonādes. Mārtiņa Rozes ministrēšanas laikā mērķtiecīgi tiek slāpēta un žņaugta piena ražošanas nozare, vietējo zvejnieku kuģi griezti metāllūžņos. Uz šī fona lieki atgādināt jau padomju laikos politekonomikā mācīto — kapitālismā visnežēlīgākā cīņa notiek par saražotās produkcijas noieta tirgu. Latvijas valstsvīri Rietumu kapitālistiem to ir atdevuši bez cīņas. Taču, domāju, ne jau par baltu velti. Šaubos, vai kāds no bijušajiem ministriem un valdošās partijas pārstāvošiem deputātiem var sūdzēties par savas materiālās situācijas nestabilitāti. Tieši otrādi — viņi ik gadu papildina Latvijas miljonāru sarakstu.
Kamēr Aleksejs Loskutovs vadīja KNAB, eksministri un eksdeputāti par savu drošību uztraucās, bet, kopš Loskutovs pats ir ekspriekšnieks, kungiem nakts miegs mierīgāks. Viens jautājums gan vēl palicis neatbildēts: kā pretēji loģikai un justīcijas pamatprincipiem, vēl pirms prokuratūrā pabeigta nozagtās (nobēdzinātās, citos seifos pārliktās?) naudas krimināllietas izmeklēšana un savu galavārdu nav teikusi tiesa, valdošie politiķi Saeimā spriež Loskutovam visbargāko sodu? Ar kādām morālām tiesībām sodu spriež tie, kuri paši apsūdzēti un vēl nav tiesā ”mazgāti balti un nevainīgi” nelikumīgas vēlēšanu kampaņas finansēšanas krimināllietā, kurā apsūdzību uztur tas pats Aleksejs Loskutovs?
Izrēķināšanās ar Loskutovu notika lielā steigā un gandrīz vienlaikus ar tikpat steidzīgi nobalsošanai iesniegto likumprojektu par nelikumīgi iegūto naudas līdzekļu definīciju. It kā tie būtu paši svarīgākie jautājumi valstī, kurā vislielākā inflācija, vismazākais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, vismazākā minimālā alga, pensija. Valstī, no kuras darbspējīgākie iedzīvotāji bēg uz Īriju, Angliju un citām Rietumu zemēm, valstī, kurā partiju un ekonomisko grupējumu intereses ir augstāk par tautas vajadzībām.
Es 2. augustā iešu uz vēlēšanu iecirkni un nobalsošu par tiesībām tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, ja tā nespēj apturēt valsts ekonomisko lejupslīdi un risina tikai tās problēmas, kas apdraud valdošo partiju materiālās un politiskās intereses.
