Nedēļa sākās ar mītiņu pie Izglītības un zinātnes ministrijas ēkas pret plāniem par mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās. Protesta akcijā piedalījās vairāki simti cilvēku, bet pārsvarā vecāka gadagājuma. Lai gan bija skolēnu brīvdienas, jauniešu mītiņā bija maz. Domājams, tāpēc, ka viņiem jau sen nav problēmu mācīties valsts valodā. Iespējams, Rīgā vai Daugavpilī situācija ir citādāka, bet Aizkrauklē mazākumtautību bērniem mācību vielas apguve latviešu valodā nav nepārvarams pārbaudījums. Gluži otrādi, Aizkraukles novada vidusskolā ir mazākumtautību skolēni, kuri valsts latviešu valodas olimpiādēs gūst godalgotas vietas. Krievvalodīgie jaunieši skolā ir mērķtiecīgāki, izteiktākām līdera īpašībām mentalitātes dēļ, tāpēc bija nožēlojami televīzijā vērot sižetu no mītiņa, kur bija arī cilvēki, kas nesaprata, ka pasākums ir politizēts un ar viņiem manipulē. Tālredzīgi vecāki jau pirms reformas izvēlējās bērnus sūtīt mācīties latviešu plūsmā. Tas liecina, ka vecāki domā par savu bērnu nākotni, ir sapratuši, ka, lai viņu atvasēm Latvijā būtu gaišāka nākotne, valsts valoda ir jāzina labā līmenī. Protams, agrīnā bērna vecumā svarīgi, lai viņš sāk mācības dzimtajā valodā, lai veidojas pamats izglītībai, jo bērns domā un pasauli iepazīst ģimenes valodā, tāpēc pārejas posmam uz izglītību latviešu valodā jābūt pakāpeniskam.
Šobrīd pilotskolas iesaistījušās jaunā satura aprobēšanā, kas garākā laika posmā veiksmīgā gadījumā izmainīs visu izglītības procesa redzējumu — bērni mācīsies nevis tāpēc, ka skolotāji viņiem liek, bet tāpēc, ka interesē. Uz plānoto izglītības reformu raugos pozitīvi, bet vai viss simtprocentīgi realizēsies? Ir bažas, vai kompetenču projekts būs tik veiksmīgs, jo skolās strādā 50 gadu un vecāki skolotāji — šajā vecumā ne vienmēr ir viegli pilnībā pieņemt visas pārmaiņas. Joprojām ir pedagogi, kas uzskata — kā mācīju, tā turpināšu, jo skolēni iestājās augstskolā un sasniedza labus panākumus dzīvē. Ir jāceļ skolotāju prestižs, skolās jābūt konkursam, lai izglītības iestādē nonāk labākie pedagogi. Pagaidām ir tā, ka skolotājs diktē savus nosacījumus — nereti skolu uztver kā ienākumu avotu, kas, protams, ir normāli, bet tā nevar būt galvenā motivācija — gaidīt algu. Ir vajadzīgs, lai skolā ienāktu jauni cilvēki, lai mazinātos paaudžu konflikts. Jaunībā, kad cilvēkam ir ambīcijas — izmēģināt jaunas teorijas un prakses, varētu strādāt slodzi, bet pusmūžā skolotājs varētu mācīt pusslodzi sava prieka pēc.
Izpētīts, ka Latvijā bērnu pietiek 130 vidusskolu nokomplektēšanai, bet šobrīd to ir ap 310. Skolu tīkls, kāds tas ir pašreiz, nav ekonomisks, tāpēc iecerēts, ka nākotnē reģiona vidusskola varēs pastāvēt, ja tajā būs 150 skolēnu. Pēc šodienas datiem, reģionā tik lielas vidusskolas nav. Ir jautājums, vai pie lielākās pievienos mazāko skolu vai skolu magnēts būs kvalitatīvākās izglītības iestādes? Ne vienmēr skola ar mazāko skolēnu skaitu ir ar zemu kvalitātes līmeni. Man ir bažas, ka lielās skolas tomēr paņems mazāko un tādējādi pazudīs mazākās izglītības iestādes kvalitātes rādītāji. Skolu optimizēšanas reforma ir mazliet sasteigta arī no cita skatpunkta — daudzus gadus ministrija bija neizlēmīga, nav izdarījusi priekšdarbus, izlaists svarīgs posms — nav sakārtota ceļu sistēma. Piemēram, ceļā uz Sunāksti nav neviena asfalta gabaliņa. Tāpēc, domājot par šādu skolu likteni kā Sunākstes skola, jāņem vērā ceļu tīkls un tā kvalitāte.
Deputāti paziņoja, ka neredz iespēju no bērnunamiem atteikties pavisam, jo audžuģimeņu skaits Latvijā ir nepietiekams. Šī problēma būtu jāskata kompleksi, pašreizējā sistēma ir greiza — sākot no aprūpes iepirkumiem, lieliem tēriņiem, uzturot bērnunamus un mazo audžuģimeņu atbalstu. Strādājot internātskolā, redzēju, cik traģiski ir bērnunamu bērnu likteņi. Diez vai kāds iedomājas, ka šie ķipari dvēseliski dzīvo uz elles robežas sliekšņa, jo nevienam nav vajadzīgi. Viņi nezina, ko nozīmē vecāku beznosacījuma mīlestība, jo sistēma to nevar dot. Acīmredzot mūsu sabiedrība nav tik nobriedusi, lai suņu un kaķu glābšanas vietā sāktu aizdomāties par nelaimīgiem cilvēkbērniem. Vērtību trūkums! Padomju laikos iesakņojies — nejaukties citu darīšanās — tas ir pārprasts tolerantums, kas pārvēršas sabiedrības vienaldzībā, bet Liepājas Ivana un Dobeles narkomānu ģimenes sāpīgais notikums palielinājis interesi par apkārt notiekošo, it sevišķi, ja tas skar bērnus. Ir jāveicina SOS ģimeņu un audžuģimeņu atbalsta sistēma. No audžuģimenēm tiek prasīts daudz, bet instrumentu, kā tikt galā ar bērnu, maz. Audzināt bērnu ģimenē ir lētāk nekā uzturēt institūcijā, tad kāpēc šos vecākus nenovērtēt dāsnāk?
Pērn tā sauktajās “deputātu kvotās” tika sadalīti aptuveni 28 miljoni eiro. Nauda tika dāsni atvēlēta gan dažādu pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju pieteiktajiem projektiem. Veidojot 2018. gada valsts budžetu, solīts, ka visi priekšlikumi tiks skatīti valdībā un “deputātu kvotu” vairs nebūs. Tas ir pareizs lēmums. Lai gan daļa līdzekļu tika novirzīti labiem projektiem, tomēr deputāti to pasniedza kā personīgo dāvinājumu. Tā taču nav, “deputātu kvotas” ir nodokļu maksātāju nauda. Lai katra organizācija raksta projekta pieteikumu, kuru izvērtēs, nebija pareizi, ka Saeimas deputāts tiek uztverts kā Ziemassvētku vecītis, kas dala dāvanas.
Plūdos cietušajiem lauksaimniekiem kompensācijām novirzīti teju 15 miljoni eiro no valsts neparedzēto tēriņu naudas. Pelnīti, lauksaimnieku situācija ir kritiska, nevaram atļauties, ka viņi bankrotē. Bažas vien par to, vai kompensācijas nonāks pie tiem, kuriem tā patiešām vajadzīga, lai segtu zaudējumus. Un kā būs ar nenovāktās ražas kompensāciju, vai pareizi par to nemaksāt? Šaubos, vai naudas saņemšanas process visiem zemniekiem būs vienkāršs, vai tik pirms naudas saņemšanas atkal nebūs daudzi nosacījumi, kas jāizpilda.
Grieķijā otrdien svinīgā ceremonijā tika iedegta 2018. gada Phjončhanas olimpisko spēļu lāpa, sākot stafeti, kas noslēgsies pēc 107 dienām Olimpiādes atklāšanas ceremonijā 9. februārī Dienvidkorejā. Gribētos, lai ar olimpiskajām spēlēm netiek izprovocēti Ziemeļkorejas nemierīgie līderi un lai mums, vērojot spēles, būtu iemesls arī pie TV ekrāniem nodziedāt Latvijas himnu.
