Aizvadītās nedēļas nozīmīgākais notikums sporta jomā Latvijas mērogā bija Latvijas veterānu sporta spēles Aizkrauklē. Esmu viens no Latvijas Sporta veterānu savienības (LSVS) 15 valdes locekļiem. Kad valdē plānojām, kur rīkot šīgada sacensības, rosināju, ka to varētu darīt Aizkrauklē. Galvenokārt veicu koordinēšanas darbu, nedaudz piedalījos arī organizēšanā, rūpējoties par sacensību muzikālo noformējumu — vienojos par Kokneses orķestra piedalīšanos pasākumā, kā arī ar Baumaņu ģimenes kapelu, kas spēlēja ballē pirmās sacensību dienas noslēgumā. Viena no lielākajām problēmām, ar ko saskārāmies, bija ierobežotās nakšņošanas iespējas šajā apkaimē. Sporta spēlēs piedalījās ap 900 sportistu, un šādu skaitu cilvēku izmitināt nav iespējams, no tuvējiem novadiem visi pēc pirmās sacensību dienas devās mājās. Naktsmītnes palicējiem bija gan Aizkraukles, gan Kokneses novada izglītības iestāžu dienesta viesnīcās.
Pasākums liels, kopumā noritēja labi. Sacensībās pats šoreiz nepiedalījos, bet veiksmīgi startēja mana ģimene — trīs meitas un arī sieva. Aizkraukles un Kokneses apvienotajā vieglatlētikas komandā bija nedaudz mazāk kā 30 sportistu, un domāju, ka piektā vieta ir ļoti pieklājīgs rezultāts. Arī komandu sporta spēlēs mūspuses sportisti rādīja labu sniegumu. Kopumā mūsu reģiona veterānu startu vērtēju kā veiksmīgu.
Strauji tuvojas arī lielākais notikums pasaules sporta dzīvē, kura norisei līdzi sekos visos kontinentos — no 5. līdz 21. augustam Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro notiks olimpiskās spēles. Latviju šajās spēlēs 12 sporta disciplīnās pārstāvēs 32 sportisti. Negribas īsti piekrist Latvijas Olimpiskās komitejas paustajam viedoklim, ka no sportistiem medaļas neprasīs. Uzskatu, ka, ieguldot sportistos līdzekļus, pretim kaut kas ir jāprasa. Tas taču ir profesionālais sports, ne amatieru. Vienmēr ar lielāku interesi sekoju līdzi tieši šķēpmešanas disciplīnai, tajā Latviju pārstāvēs Zigismunds Sirmais un Madara Palameika. Domāju, ka viņi un septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa varētu būt Latvijas komandā veiksmīgākie un parādīt labu sniegumu.
Lai gan olimpisko spēļu rīkošana prasa milzu izmaksas, kas lēšamas miljardos, tomēr spēles ir vajadzīgas. Ne tikai sportistiem un līdzjutējiem. Olimpiskās spēles ir arī miera simbols, kas īpaši svarīgs šajā nemierīgajā laikā.
Nespēj atgūties un aptvert vienu satraucošu notikumu vai traģēdiju, kad tai drīz seko nākamā. Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, apvērsums Turcijā, traģēdija Nicā — tie ir tikai daži skaļākie notikumi.
Terorakti Eiropā satrauc, gan globāli domājot, gan arī personīgi, jo abi dēli strādā Anglijā, viņiem darbs ir uz kuģiem, bieži iznāk lidot. Tagad negribas nekur braukt, apdraudējuma izjūta ir liela ne te, Latvijā, bet Eiropā gan. Pagājušajā gadā biju Turcijā, tieši tajā Stambulas lidostā, kur pirms pāris nedēļām teroraktā bojā gāja vairāk nekā 40 cilvēku. Skatījos ziņas, un bija savāda sajūta. Man šķiet, ka demokrātija Eiropas Savienībā ir pārāk liela, tāda pārprasta demokrātija, un beigās būsim “galīgā tintē”. Demokrātija nav visatļautība, ir jābūt stingrībai. Nestabilitātes un nedrošības izjūtu “Brexit” tikai pastiprina. Manuprāt, Eiropai ir jābūt vienotai.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par to, ka drīzumā Latvijā izvietos Kanādas karavīru kaujas grupas un militāro tehniku, šādi īstenojot savaldīšanas stratēģiju pret Krieviju. Zināmā mērā tā ir Krievijas vadoņa Putina provocēšana. Lai gan, nenoliedzami, tas, ka esam Eiropas Savienībā, un vēl vairāk — NATO, ir zināms drošības garants. Taču nopietna apdraudējuma gadījumā šie salīdzinoši mazskaitlīgie militārie spēki, kamēr sagaidītu papildspēkus, neko daudz nespētu izdarīt. Mana pārliecība ir, ka ar kaimiņu jāsadzīvo. Demonstrējot šāda veida spēku un attiecības skaidrojot ar ieročiem, nekad nekas labs nav iznācis. Ir jāspēj rast kopīgu valodu, mierīgi līdzāspastāvēt un sadarboties, piemēram, tirdzniecības jomā.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja meklēšana, kā arī kārtējais juceklis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) ir divas šobrīd valstī aktuālas problēmas. VID vadīšana ir nepateicīgs, riska pilns darbs, prasa nervus, un algai tādēļ jābūt adekvātai. Ēnu ekonomika Latvijā ir “līmenī”, un man šķiet, to izskaust ir ārkārtīgi grūti, varbūt pat neiespējami. Arī KNAB turpinās, varētu sacīt, seriāls — atlaisti vairāki darbinieki, kārtējo reizi arī Juta Strīķe. Birojam vajag kārtīgu vadītāju, kurš spēs atjaunot iestādes prestižu. No malas raugoties, protams, nevar izprast, kurš un kāpēc rada šo jucekli. Strīķes neatlaidība ir apbrīnojama, ambicioza kundze ar “dzelzs aknām”, bijusī sportiste, spēlēja hokeju Latvijas izlasē, viņa nepadosies. Un, ja vienā iestādē sagadās divi ambiciozi un varaskāri cilvēki, tad var vērot tādu ainu kā pēdējos gados KNAB.
Nupat Saeima pieņēmusi grozījumus Izglītības likumā, nosakot, ka izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām. Šīs vadlīnijas, kas ietver brīvību, centību, cieņu, atbildību un citus pamattikumus, ir atzīstamas, tikai jādomā, vai tās spēs īstenot saistošā veidā. Bērni skolās bieži ir nežēlīgi gan pret vienaudžiem, gan skolotājiem. Pats esmu strādājis skolā un par to pārliecinājies visskarbākajās tās izpausmēs. Varbūt, ka šo vērtību izcelšana, skaidrošana, popularizēšana varētu kaut nedaudz kaut ko mainīt. Dažkārt sabiedrībā diskutē par skolas formu ieviešanu, vairākās mūsu reģiona skolās tādas jau ir. Tas arī nav slikti, ievērojot to, ka ne visām ģimenēm ir vienāda finansiālā situācija, forma arī disciplinētu un liktu vairāk apzināties piederību konkrētai mācību iestādei. Tagad liela problēma ir tā, ka skolotājiem tiesību praktiski vairs nav. Manuprāt, būtu jāparūpējas arī par bērnu, jauniešu fizisko formu, kas ietver veselību, palielinot sporta stundu skaitu, līdzīgu, kāds tas bija kādreiz. Tagad jaunajiem cilvēkiem ir īpaši mazkustīgs dzīvesveids, bet skolās sporta stundās tādu prasību, kā bija kādreiz, vairs nav.
