Vecā Jete bērnu ratiņus stūma pāri pagalmam, lai viņas gadu vecais mazmazdēliņš ieelpo gaisu.
Pretīm, uz spieķa balstīdamās, kliboja kaimiņiene Zete.
Kad abas satikās, Jete, pakurla būdama, skaļā balsī jautāja:
“Kā tu pārcieti vakardienas vētru?”
Zete plaukstu kausiņā pielika ausij un tikpat skaļi atteica:
“Ko? “Prāta vētru”? Neklausos. Nav melodiskuma. Troksnis vien.”
“Pūš vēl arvien? Bet man šķita, ka vētra jau cauri!”
“Ko? Auri? Nezinu. Varbūt tu teici tauri?”
Pēkšņi mazmazdēls izspļāva mānekli un griezīgā, skaļā balsī iesaucās:
“Ak, jūs, vecās pļāpas! Uzlieciet mutēm klusinātāju! Neļaujat cilvēkam gulēt!”
Guntis Gailītis
