Pēc “Staburaga” 20. septembra numurā publicētā raksta “Kur pazudušas dāvanas?” , redakcijai zvanīja kāda koknesiete (vārds, uzvārds zināms — aut.), kura pazīst gan simtgadnieci Almu Ozolu, gan pensionāri Ainu Siliņu, kura apšaubīja Almas kundzes aprūpētājas godīgumu.
“Almu Ozolu atceros no bērnības — viņa strādāja kopā ar manu māti. Visspilgtāk atmiņā palikuši prieka brīži, kad viņa mums mācīja dziesmas un mēs, bērni, dungojām līdzi. Satiku viņu pirms pāris gadiem — apbrīnojami gaišs prāts tādā vecumā. Esmu pazīstama arī ar Ainu Siliņu un par viņu varu teikt tikai to labāko, taču šoreiz viņas viedoklim nepiekrītu. Es zinu, ko nozīmē gadiem kopt guļošu, slimu cilvēku, tas ir smagi ne tikai fiziski, arī emocionāli. Cilvēki, kuri to nav darījuši, neizprot, ka aprūpējamais kļūst teju par ģimenes locekli un reizēm ieguldījumi ir lielāki nekā alga par padarīto. Šajā gadījumā Almas kundzi aprūpēja viens un tas pats cilvēks vairākus gadus, uzskatu, ka sieviete darījusi visu, kas viņas spēkos, un pārmetumi un apvainojumi ir nevietā. Tas, ka Alma Ozola sagaidījusi simto dzimšanas dienu, vien liecina, ka par viņu labi rūpējās,” uzskata koknesiete. ◆
Pārmetumi nevietā
90