2005. gada aprīlī būs pagājis gads kopš nu jau vairs tikai mūsu atmiņās dzīvo viens no ievērojamākajiem mūsdienu pasaules garīgajiem līderiem Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II.
2005. gada aprīlī būs pagājis gads kopš nu jau vairs tikai mūsu atmiņās dzīvo viens no ievērojamākajiem mūsdienu pasaules garīgajiem līderiem Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II. Diemžēl mūža pēdējos gados šo diženo cilvēku mocīja nemitīgi progresējoša Parkinsona slimība. Apzinoties, ka ar šo slimību sirgst daudzi cilvēki, vēlos pastāstīt par Parkinsona slimību un par to, kā to ārstēt, ja to atklāj jums vai kādam tuviniekam.
Kā izpaužas?
Slimība parasti sākas ar locekļu trīci un parādās piecdesmit sešdesmit gadu vecumā. Laika gaitā saasinās arī citi simptomi: traucēta ķermeņa koordinācija, galvas trīce, locekļu stīvums, kas var kombinēties ar patvaļīgām kustībām, nekontrolējamas pirkstu kustības, kas atgādina naudas skaitīšanu, depresija, stīva, maskai līdzīga seja un pieklusināts balss tonis.
Kāpēc rodas?
Parkinsona slimība rodas no traucējumiem smadzenēs — nervu šūnu darbības traucējumu rezultātā ķermenī netiek pietiekamā daudzumā saražota svarīga viela dopamīns, kas nodrošina normālu muskuļu darbību. Parkinsona slimība parādās, kad apmēram 80% šo nervu šūnu vairs normāli nefunkcionē. Pirmoreiz šo slimību 1817. gadā aprakstījis kāds angļu ārsts Džeimss Parkinsons, nodēvējot to par “kratīšanās paralīzi”. Laika gaitā kaiti sāka dēvēt tās atklājēja uzvārdā.
Kā to var ārstēt?
Visbiežāk dzirdam, ka Latvijā Parkinsona slimību ārstē ar medikamentiem. Taču slimība, kas norit hroniski, prasa nemitīgu medikamentu daudzuma palielināšanu. Nepārtraukti palielinot medikamentu daudzumu, slimniekam rodas blakusparādības, piemēram, arvien lielāka trīce, ar laiku palielinās arī slimības ārstēšanas izmaksas.
Tomēr mūsdienās Parkinsona slimību iespējams ārstēt arī ķirurģiski. Viena no efektīvākajām metodēm ir dziļā smadzeņu stimulācija. Operācijas laikā pacientam zem krūšukurvja ādas tiek iešūts īpašs neirostimulators, kas pēc sava izskata atgādina sirds stimulatoru. Pēc operācijas pacientam izzūd vai ievērojami samazinās Parkinsona slimībai raksturīgie simptomi. Turklāt pacientam ir iespēja pašam ar speciālas pults palīdzību ieslēgt vai izslēgt aparātiņu, tādējādi pieskaņojot tā darbību savām vajadzībām. Kā liecina novērojumi, dziļās smadzeņu stimulācijas operācija piemērota 10—15% Parkinsona slimnieku. Lai varētu veikt šo operāciju, eksistē atlases kritēriji. Dziļās smadzeņu stimulācijas operācija tika atzīta par 2004. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas nozīmīgāko zinātnes sasniegumu medicīnā Latvijā.
Sīkāka informācija pa tālruni 7069922.
***
Mūs stiprina pacietība
Kā “sadzīvot” ar Parkinsona slimību? Stāsta divu slimnieku sievas, kuru uzvārdus ētisku apsvērumu dēļ nepublicējam:
— Manam vīram šo slimību diagnosticēja pirms divdesmit gadiem. Tā sākās ar nespēku kājās. Tagad viņam pārvietoties ir ļoti grūti, un pie ģimenes ārsta, kurš katru mēnesi raksta medikamentu receptes, nereti braucam ar taksometru.
Vīrs ir stipra rakstura cilvēks, vēl joprojām vingro un ar savu slimību cīnās. Viņu moka arī citas kaites, piemēram, kaulu sāpes. Taču viņš cenšas kustēties, cik vien iespējams vairāk. Atmiņa viņam ir laba, un vīru interesē viss, kas notiek gan Latvijā, gan pasaulē. Viņš uztraucas, ka deputāti un valdība nedomā par tautu. Tad man jābūt tuvumā, lai laikus iedotu zāles. Tās Parkinsona slimniekam noteiktā laikā jādzer katru dienu, jāseko arī, lai uztraucoties nepaaugstinātos asinsspiediens.
Būtiski ir tas, ka viņš nekad man nežēlojas. Kopā esam nodzīvojuši garu mūžu, tāpēc viņu saprotu bez vārdiem. Zinu, kad viņam ļoti sāp un ir grūti, taču cenšamies turēties un nezaudēt dzīvesprieku, nepadoties pesimismam.
***
— Kad uzzinājām, ka vīram ir Parkinsona slimība, mūsu ģimenei tas bija liels pārdzīvojums. Es par kaiti zināju maz, tāpēc uzklausīju gan ārstus, gan izlasīju visu, ko vien varēju sameklēt medicīnas grāmatās. Jāteic, ka sākumā mūs pārņēma šausmas, jo sapratām, ka slimība ir nedziedināma un nevaram prognozēt, cik ilgi dzīvot viņam vēl ir atvēlēts.
Vīram trīc rokas un traucētas kustības. Process ir neatgriezenisks, precīzi lietojot medikamentus, varam to tikai aizkavēt. Tomēr pacietība un sapratne stiprina mūs abus.
