Grūti pateikt, kas šobrīd cilvēkus satrauc vairāk — Ziemassvētku tuvošanās vai šodien pasludinātais pasaules gals. Aizkrauklietis Juris Kļava teic, ka viņam šis patiesi ir saspringts laiks. Vairāk tas tomēr saistīts ar Ziemassvētkiem, jo viņam kā frizierim tiešām darba ir pilnas rokas. Tomēr, neraugoties uz to, atrodam laiku sarunai gan par skaistumu, ko Juris palīdz radīt saviem klientiem, gan biznesu, jo šobrīd viņš ir finiša taisnē, lai īstenotu kādu senlolotu sapni.
Kliedē mītus
— Tāds saspringts laiks jums ir pirms katriem svētkiem?
— Lielākoties jā, jo visi grib saposties, un Ziemassvētki ir tāds brīdis, kad cilvēki vēlas paveikt pēc iespējas vairāk. Tomēr stundu diennaktī ir tik, cik ir. Tā tas atkārtojas katru gadu. Šobrīd darbā patiesi jūtos piekusis, tāpēc mēģinu darīt arī kaut ko citu — pārkāpt no viena vilciena otrā, vienlaikus abus neapstādinot. Tas gan prasa krietni daudz spēka.
— Jūsu klienti ir dāmas vai kungi?
— Gan vieni, gan otri, bet vairāk tomēr dāmas. Friziera darbā mēģinu palīdzēt cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Ja katrs saprot, kas viņam ir uz galvas, tad arī frizūra izdosies un patiks. Ja klients un frizieris jūtas kā divas svešas personas un frizieris nav tik atklāts, lai pastāstītu, kas piestāv vai nepiestāv, tad nekas labs neiznāks. Tāpēc es reizēm kā skolotājs savus klientus mācu, dažkārt arī baru un mēģinu kliedēt viņu mītus. Nereti cilvēks domā, ka visās nelaimēs ar matiem vainīgi gēni, šampūns vai kāds cits līdzeklis, bet izrādās — viens nešpetns frizieris un tā saucamā matu “panna”. Vienam otru papildinot, nereti uz galvas rodas “kapsētas sajūta”.
— Cilvēki ieklausās jūsu ieteikumos?
— Esmu šajā darbā diezgan pieredzējis. Un, tā kā man ir arī psihologa izglītība, protu cilvēkam visu pastāstīt tā, lai viņš neapvainotos.
Katram sava “rīkstīte”
— Kāpēc tāds profesiju apvienojums — frizieris un psihologs?
— Pēc vidusskolas beigšanas biju izvēles krustcelēs. Nedaudz pamēģināju mežizstrādes jomā, tad studēju psiholoģiju. Vēlāk gan secināju, ka ar tobrīd nopelnīto dzīvošanai ir par maz. Kādu laiku piestrādāju būvniecībā, bet neveiksmīgi. Apsverot visas savas prasmes, sāku domāt par friziera arodu. Līdz tam es diezko nesapratos ar frizieriem, ko apmeklēju. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņi man vienmēr jautā, ko es vēlos, lai gan katram matu sakārtojumam vajadzīga vien meistara loģika un gaume, kas man zināmajiem speciālistiem acīmredzot nepiemita. Tāpēc izdomāju pamēģināt, cik tad traki ir tai matu pasaulē. Pamazām sāku un vēlāk jau “pēc skatītāju pieprasījuma” uzņēmu lielākus apgriezienus. Ja pirms tam man kāds būtu teicis, ka es būšu frizieris, tam nekad nenoticētu, jo visas tās meiteņu lietas — pucēšanās un frizūras — nebija domātas man. Tomēr dzīve domas šajā jautājumā mainīja.
— Klientes ar jūsu darbu ir apmierinātas?
— Laikam gan, jo citādi jau nenāktu atkal. Man katram klientam ir sava “rīkstīte”, ko lietot, lai mēs nonāktu pie rezultāta un es justos savu misiju izpildījis.
— Kā jūs pats izturaties pret saviem matiem?
— Savulaik situācija bija trakāka, un tāpēc jau es arī necietu frizierus. Apskatot savas jaunības dienu fotogrāfijas, tagad saprotu, kāpēc meitenes neskrēja man pakaļ, un par to neapvainojos. Mana ārišķīgā būtība savu norietu šobrīd jau ir piedzīvojusi. Tagad, ja nepieciešams, es, protams, sapošos, bet ikdienā par to īpaši nepiedomāju.
— Vai sievietes, paskatoties uz jūsu matiem, nešausminās — ko gan viņš var izdarīt ar maniem?
— Pie manis nejauši klienti nenāk, bet pastāvīgie mani jau iepazinuši. Darbā mēģinu sevi “nolikt” otrajā plānā. Garos matus šobrīd saglabāju manas jaunizgudrotās ierīces dēļ, ar kuru joprojām eksperimentēju. Kad šis projekts noslēgsies, matus varēs griezt nost.
Vēl daži soļi
— Pirms kāda laika “Staburags” informēja, ka esat autors līdz šim nebijušai matu ieveidošanas ierīcei, kas ir saudzīgāka kā zināmā matu “panna”. Kā veicas ar tās ieviešanu ražošanā?
— Vēl palikuši daži soļi. Nākamā gada februāra beigās plānoju savu lolojumu piedāvāt ražotājiem. Šim darbam gan jāpiesaista pieredzējušāki speciālisti, kuri manu ideju varētu labāk prezentēt, lai ražotājam tā ļoti iepatiktos un ierīce nonāktu veikalos. Būs arī izstrādāts zinātnisks pētījums, kā iekārtas darbība ietekmē matus, Latvijā pazīstamās speciālistes Ingas Zemītes uzraudzībā. Tad jau redzēs, kā veiksies.
— Vai pats ikdienā jau izmantojat savu jauno ierīci?
— Tikai testa režīmā, jo man pagaidām tāda ir tikai viena. Protams, gribas savu lolojumu “palaist dzīvē”, lai to var izmantot vairāk cilvēku. Ja tomēr neizdosies, būs jādomā kaut kas cits, jo, kā jau teicu, gribas darīt kaut ko jaunu. Esmu jau “iekustinājis” Aizkraukles novada pašvaldībā ideju par sabiedriskās organizācijas “FAB LAB Latvija” veidošanu. Tā būtu digitālā laboratorija, kur cilvēks varētu atnākt un par nelieliem līdzekļiem radīt jebkuru lietu.
Maina “dekorācijas”
— Cik ilgi strādājat par frizieri?
— Jau 16 gadu, galvenokārt Rīgā. Kā pēc vidusskolas beigšanas no savas dzimtās pilsētas Smiltenes devos uz galvaspilsētu, tā dzīves ceļš tur kādu laiku aizķērās. Vēlāk izmaiņas privātajā dzīvē aizveda mani uz Aizkraukli. Tas bija loģiskākais risinājums, jo visu pārējo pārcelt uz Rīgu bija sarežģītāk. Vajadzēja arī nomainīt “dekorācijas”. Rīgā joprojām strādāju, bet tā tomēr nav mana sapņu pilsēta.
— Kādas ir mazpilsētas, kāda ir Aizkraukle, un Rīgas priekšrocības?
— Man jau šķiet, ka Smiltene vairāk ir mazpilsēta nekā Aiz-kraukle, kas ir tāda kā Rīgas filiāle. Kad pirmo reizi te ierados, domāju, ka redzu Pļavnieku mikrorajonu, kas pārcelts uz šo vietu. Iepriekš jau nebiju iedziļinājies šīs Latvijas jaunākās pilsētas vēsturē. Tāpēc sākumā šķita dīvaini, nesapratu, kur te ir kāds vēsturiskais centrs — vecpilsēta? Tagad viss ir saprotamāks, tomēr Aizkrauklei arvien vairāk vajadzētu domāt, kā izvairīties no tā dēvētās guļamrajona auras. Te tomēr nedaudz pietrūkst izteiktas pilsētnieciskās izjūtas. Dažkārt novada domē apmeklēju ik-mēneša Aizkraukles uzņēmēju brokastis, kur apspriežam aktuālāko un nākotnes attīstību. Tur allaž esmu akcentējis, ka pilsētai vairāk jāizceļ Daugava. Ja vidi sakārtotu, tas varētu būs labs “āķis” atbraucēju lūpā.
— Bieži apmeklējat šīs uzņēmēju tikšanās?
— Ne pārāk, bet dažkārt aizeju ar savām domām. Vietējie iedzīvotāji pie daudz kā pieraduši un dažas lietas varbūt pat nepamana. Es kā iebraucējs uz visu raugos brīvāk. Dažkārt tas izskan kritiski, bet šī vieta ir gana interesanta, lai gribētu te kaut ko mainīt uz labu. Liela vērtība Aizkrauklē ir cilvēki, arī no apkārtējiem pagastiem daudzi tiecas uz centru. Par to pārliecinājos, kad ar ģimeni Aizkrauklē meklējām dzīvokli. Ilgi neko piemērotu nevarējām atrast. Tātad pieprasījums ir.
Atbildes meklē pats
— Ko jums nozīmē Ziemassvētki?
— Tā kā esmu padomju laika “produkts”, šie svētki manā dzīvē ienāca vēlu. Šobrīd man Ziemassvētki saistās ar dzimšanas dienu pasaulē foršākajai personai — Jēzum Kristum. Pēdējā laikā cenšos izzināt šīs lietas. Ir jau cilvēkam sirdī ielikts kas tāds, kam velns netiek klāt. Līdz šim man par ticību bija galvenokārt citu stāstītā radītais priekšstats. Tomēr pašam gribas pārliecināties, vai tas atbilst patiesībai. Esmu daudz lasījis, izzinājis, un tagad mani tik vienkārši apmānīt nevar, jo patiesāk izprotu daudzas lietas. Mēģinu to visu caur sajūtām un darbiem ieviest arī savā dzīvē. Šobrīd gan nevaru sevi pieskaitīt ne pie vienas draudzes, jo ir sajūta, ka tajās valda galvenokārt ārišķība un apmātība ar tradīcijām. Dievam jau to nevajag.
— Kādas pārdomas jūsos raisa pasaules gala izsludināšana?
— Kas tas par pasaules galu, kurš nāk jau nez kuru reizi un nevar atnākt! Lai gan tā nav slikta doma — aiziet bojā visiem kopā, jo tā taču jautrāk! Šodien es visiem iesaku skaistāk sapucēties, jo citādi vēl ilgi gaidītais notikums paies garām. Tomēr, nopietni runājot, domāju, ka mums katram reiz pienāks tas pasaules gals, tikai neviens par to iepriekš neuzzinās. Ja Dievs šo pasauli radījis, tad ar saprātu, kāds viņam piemīt, diezin vai šo “filmu” viņš atstātu pusceļā. Pasaule mainās visu laiku, un kaut kādas norādes par to ir, tikai konkrēti neviens to nepateiks.
Sarežģīta kombinācija
— Horoskopiem ticat?
— To nevar vērtēt kā ticēt vai neticēt. Mana iekšējā pārliecība ir tāda, ka cilvēkam piedzimstot līdzi tiek iedots “sākuma komplekts” ar tādām kā eksāmena biļetēm, ko dēvē par horoskopu. Tās ir lietas, ko dzīves laikā jāmēģina mainīt. Ja neattīsties un nemainies, tad tāds katrs arī paliks. Likumsakarības tajā visā tomēr ir, un to neviens nevar ne noliegt, ne apstiprināt. Pēc horoskopa esmu Čūskas gadā dzimis Lauva, un tā ir diezgan sarežģīta kombinācija. Tā ka tās dzīves eksāmenu biļetes man nav no vieglākajām. Reizēm tās ir kā lāsts, bet arī kā svētība, jo caur grūtībām var daudz vairāk sasniegt.
