Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas “Award” projekta trīs dalībnieces un viņu vadītāja piedalījās Eiropas Savienības programmas “Erasmus+” projektā “Tunturi-Lapland adventure 2016”, kas ilga no 29. jūlija līdz 10. augustam un norisinājās Lapzemē, Somijā, Urho Kekonena Nacionālā parka teritorijā.
Pateicoties “Erasmus+”, Skrīveru novada domes un pašu finansējumam, uz Somiju devās Ieva Cedere, Laura Viktorija Vorpa, Ieva Niedra un šo rindu autore.
Starptautiskajā jauniešu apmaiņas projektā “Tunturi-Lapland adventure 2016” piedalījās 25 jaunieši un 10 viņu vadītāju no Latvijas, Somijas, Lietuvas, Slovēnijas, Nīderlandes un Čehijas. “Award” zelta projektā tālu no savas dzīvesvietas sadarbībā ar citiem cilvēkiem mazpazīstamā vidē bija jāīsteno vietējai sabiedrībai noderīgs pasākums. Mēs to īstenojām 1500 km attālumā, Sāriselkes kalnos, kas ir ievērojams kūrorts, pats tālākais uz ziemeļiem Somijā un atrodas Urho Kekonena Nacionālā parka teritorijā.
Piekūst skaitīt ziemeļbriežus
Lidojām uz Helsinkiem, tad tālāk uz Oulu. Lidostā mūs sagaidīja somi, un 500 km ceļojums uz Lapzemi varēja sākties. 250 km no Oulu apskatījām Rovaniemi, kas ir Lapzemes galvaspilsēta, kā arī Santa Klausa mājvieta, tur ir tematiskais Ziemassvētku parks “Santa Park” un Lapzemes muzejs “Arktikum”. Kad jautājām, kur tad Ziemassvētku vecītis, somi atbildēja — mūsu valstī ir liela kārtība, un arī viņam pienākas atvaļinājums. Vasarā Ziemassvētku parkā notiek rekonstrukcijas darbi, bet mājiņās, kas izskatās pēc piparkūku namiņiem, apmetas tūristi. Visa Lapzeme ir viens liels arktiskais zooloģiskais dārzs, kur dzīvnieki brīvi staigā, ēd, te cilvēks ir dabas sastāvdaļa, nevis otrādi. Ja redzi — mašīna apstājusies uz ceļa, tad zini — tiek fotografēti ziemeļbrieži, kuri brīvi staigā, meklēdami sūnas, zāli. Pie 40. brieža mēs tos beidzām skaitīt. Ir redzami aļņi, daudz putnu, zivju, kur nu vēl mellenes, kas aug pie katras mājas. Tūristu pieplūdums ir milzīgs gan ziemā, gan vasarā, redzam gan japāņus, gan amerikāņus, pat no Kalifornijas, visus interesē neskartā daba. Un ko gan darītu latvieši ziemeļos? Visu laiku svinētu Jāņus, jo tumsa neiestājas trīs mēnešus. Sākumā naktī ir grūti iemigt, jo pulksten vienos — gaišs, trijos — gaišs. Somi stāsta, ka, sākot no augusta vidus, strauji paliekot tumšāks, un Ziemassvētkos gaišs ir tikai stundu. Novembrī sāk darboties Santa Klausa biroji un kalnu slēpošanas centri visā Somijā. Populārākais slēpošanas centrs ir “Himos” ar dažādām kalnu un snovborda trasēm, turpat arī akvaparks un tropu parks. Tūristus visvairāk vilina ziemeļblāzma, kādu var redzēt tikai ziemeļos.
Intervija sāmu radio
Somu pirti izbaudām gandrīz katru vakaru ar visām gara uzmešanas tradīcijām, dziesmām un peldēšanos aukstā upē. Visas grupas, kuras apmetas mūsu viesu namā, arī dodas uz saunu.
Somija ir bagāta arī ar nacionālajiem parkiem — redzētais pārspēj visu, ko līdz šim esam skatījuši. Daba ir neskarta kā pirms 1000 vai vairāk gadiem. Braucot vēl uz ziemeļiem, nonācām sāmu zemē. Šiem ļaudīm ir senas tradīcijas kā ziemeļbriežu audzētājiem un ir savs apģērbs, kas simbolizē viņu atšķirīgo nacionālo identitāti.
Tāpat sāmiem ir pašiem sava valoda, muzejs, radiostacijas, vienu no tām mēs apmeklējam Ivalo, un skrīveriete Ieva Niedra sniedza interviju. Radio strādā jaunieši, kuri neapmeklē skolu, un tas mūs pārsteidz, jo visi ļoti labi runā angliski, ir atvērti, paši izdomā jautājumus un tos uzdod. Ivalo sāmiem ir arī savs parlaments un nacionālās identitātes centrs, viņiem ir savi dziedātāji, grāmatizdevēji. Parlamenta ēkas celtniecība izmaksāja 15 miljonus eiro, bet tā iekļaujas kopējā ainavā tāpat kā sarkanbrūnās mājiņas visapkārt. Urho Kekonena Nacionālā parka teritorijā nevienam nav lielākas mājas par divstāvu ēkām, kas iekļaujas kopējā ainavā, liekas, ka tās ir celtas pirms diviem gadsimtiem vai senāk. Neredzam nevienu žogu, kas apjoztu mājas. Daudzi sāmi turpina savu gadsimtiem ilgo klejotāju dzīves stilu, mitinoties teltīs un pārvietojoties no vietas uz vietu, tiklīdz ziemeļbriežiem nepieciešamas jaunas ganības.
Pieredze nav aizstājama
Jau sākumā jaunieši Somijā tiek sadalīti grupās — katrā grupā viens jaunietis no Latvijas, Somijas, Lietuvas, Slovēnijas, Nīderlandes un Čehijas. Pavisam piecas grupas, kas strādāja kopā visas projekta dienas.
Mūsu galvenais mērķis ir iedrošināt un iemācīt jaunietim sastrādāties ar cilvēkiem, ar ko viņi ikdienā nesatiekas, arī ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, lai nonāktu pie kopēja rezultāta. Šis piedzīvojums paplašināja jauniešu redzesloku un pavērsa plašāku skatījumu.
Projektam bija arī citi mērķi — starpkultūru izglītība un dialogs. Vislabāk jauniešus saliedēt, iekļaujot programmā piedzīvojumu ceļojumu un nakšņošanu teltīs.
Skrīveriete Ieva Cedere darbojās grupā “VITEMS”, kuras nosaukums ir oriģināls — veidots no visu komandas biedru vārdu pirmā burta: Vids ir no Slovēnijas, Tabea no Čehijas, Erki no Somijas, Mirna no Nīderlandes un Saulė no Lietuvas. Ieva stāsta, ka šis pasākums ir viens no grūtākajiem, ko kādreiz dzīvē nācies izturēt viņas ķermenim gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Ieva Niedra darbojās grupā “Ankas eņģeļi”, Anka bija grupas vadītāja. Jaunieši izveidoja pat savu blogu un par projektu var lasīt http://tunturi.gaha.si/.
Pēc sagatavošanās, somu sakārtošanas, pārtikas sadales, pirmās palīdzības apgūšanas visas grupas devās ceļā. Maršrutu jaunieši bija izstrādājuši paši — dienā jānoiet no 18 līdz 20 km, bet ir ļoti liela atšķirība, vai ej pa līdzenu ceļu, vai ar visu smago somu jārāpjas kalnos.
Un kas tad ir Tunturi, kas iekļauts projekta nosaukumā? Tas ir viens no kalniem, un tādu ir ne mazums. Katrai grupai iznāk šķērsot gan kalnu pārejas, gan brist pa upēm un purviem. Fiziski tas ir grūti, bet visas grupas tam ir gatavojušās ilgi, un neviens negrasās padoties.
Kas tad ir “Award” pamats? Tā ir pieredzes izglītība, kur tikai tas, ko tu pats esi izdarījis, paliek tavā atmiņā. Pieredze ir tas, ko tu iegūsti tādā veidā, un to neviens tev nevar atņemt, un tā nav ne ar ko aizstājama. Dzīvē, kad tev gadās kādas grūtības skolā vai ģimenē, tu domā — toreiz kalnos bija tik grūti, ka, atceroties to, varbūt pat notrausīsi kādu asaru, bet tu to izturēji. Līdz ar to tu esi konkurētspējīgs darba tirgū. Ieva Cedere stāsta, ka bija jābrien pāri purvam — komandas biedri Erki un Vids sameklēja baļķus un salika tos kā laipu, lai visi varētu iet tālāk. Komandas darbs ir neaizstājams, to nevar iemācīties, sēžot skolas solā. Ieva stāsta, ka visgrūtākais bija tas, ka vakarā pie ugunskura nav kam uz pleca paraudāt un latviski izstāstīt, cik tev bijis grūti. Tagad viņa saprot visus latviešus, kuri dodas svešumā — cik tas ir grūti. Tie nav vieglas dzīves meklētāji.
Tev ir stress? Ņem somu plecos un ej!
Somijas izglītības sistēma ir viena no labākajam pasaulē, un tagad, redzot savus komandas biedrus somus un somietes, sāc saprast, kur tas āķis slēpjas. Apzinājāmies, cik svarīgi ir skolēniem organizēt pārgājienus. Somiem nav tāda jēdziena — nelabvēlīgi laika apstākļi, viņi nav čīkstuļi un pīkstuļi. Visiem ir ūdensnecaurlaidīgi tērpi un zābaki, jo līt var sākt no skaidrām debesīm. Vai tāpēc viņi kaut kur neies? Ejot pa kalnu takām, satikām daudzas somu ģimenes — bērni nesa smagās somas un nekurnēja. Somi saka — tev ir stress, liekais svars? Ņem somu plecos un aidā — ej laukā, vai sniegs vai lietus, tas norūda, liek nebaidīties no grūtībām. Kur paskaties — visi skrien, iet, brauc ar velosipēdiem, tāda pašpietiekama tauta. Mēs tikai domājam, kā ielikt stundu sarakstā kādu teorētisku veselības mācību, bet, lūk, reālajā dzīvē tu pats esi savas veselības noteicējs un ej kopā ar klasi laukā, lai tu redzētu, kā veselību var saglabāt. Mēs labprāt aizliegtu visus tos muļķīgos šovus, kuros ēd tārpus un nav nekāda komandas darba, vai meklē līgavu, vai dejo. Tagad modē ir pārbaudīt savu līgavu, ejot pārgājienā, vai viņa to izturēs. Diemžēl Latvijā puse klases baidās saslimt, un otra puse zvana mammai, lai jau brauc pakaļ, jo tuvojas lietus mākonis. Mums vienmēr ir atrunas — nav drēbju, nav telts, bet to visu ģimenei iegādāties ir vairāk vērts nekā kārtējo prestižo auto. Zināmā mērā arī Rio olimpiāde parāda mūsu izglītības sistēmas mīnusus. Jāmainās visai sabiedrībai, ne tikai skolai. Un projekts ir lieliska vieta, kur sevi parādīt un citus apskatīt, nepadoties. Saprast, ka fiziskās aktivitātes, iešana, skriešana dabā ir kā meditācija — tu saplūsti kopā ar dabu un visu mūžu, aizverot acis, atcerēsies to taku, pa kuru gāji kopā ar ziemeļbriežiem, tu saproti, ka šīs izjūtas tev neviens dzīvē vairs neatņems.
1. septembrī mēs atcerēsimies, kā katru rītu sveicinājāmies — moi, sveiki, hallo, ahoi, labas, zdravo, un tā mums pietrūks.
Visa sākums vienmēr ir grūts, beigas vienmēr ir bēdīgas, jo jāsaka goodbye, houdoe, heihei, viso gero, adijo, na shledanou, visu labu, bet tas, kas ir pa vidu — tas veido tavu dzīvi. Skolas klasei ne vienmēr ir četras sienas — ar tādiem vārdiem mūs pavadīja somi. ◆
